Dobā zeme

"Jūs vis' dabūs' trūkties," viņa sacīja un ieurbās ar skatienu Vonā. "Un tu! Gadiem ne miņas. Kāpēc ātrāk nebrauc' palīgā? Visu nedēļ' ēdīs' putru." Tad viņa pakāpās malā. "Bet vispirms dzimšanas dienas torti!"

Galda vidū spoži mirdzēja trīsstāvu kokosriekstu torte ar divdesmit sešām svecītēm trīspadsmit Emai, trīspadsmit Metam. Ievilkusi dvīņus tik ciešā apskāvienā, kādu viņi vēl nekad mūžā nebija izjutuši, Džīnija abus stipri jo stipri sabučoja. "Domājāt, ka ļaušu pārītim plānprātīgu animare atņemt jums torti? Sveicu dzimumdienā, bērni."

Ema un Mets uzsmaidīja viens otram, bet Džīnija sagrāba Zaku tikpat smacējošā apskāvienā un klanīdamās bučoja viņa galvvirsu kā cāļu māte. Vons saprata, ka viņš būs nākamais. Viņš iedomājās, ka vajadzētu atgādināt Džīnijai par lauztajām ribām, bet tad atslābinājās un ļāvās mirklim, jo tobrīd prātā bija tikai viens viņš priecājās, ka ir atgriezies.

Aprijuši gandrīz visu torti, visi sasēdās ap virtuves pavardu, un Džīnija pasniedza kūpošas karstas šokolādes krūzes.

"Vai, gandrīz aizmirsu," viņa teica, iegāja pieliekamajā un atgriezās ar plastmasas maisu. "Kāds policijas priekšnieces darbinieks to atnesa, kad tikko biju pārradusies mājās. Esot atraduši alā."

Saimons iebāza maisā roku un izņēma Sendijas sakvojāžu. Viņš paskatījās vispirms uz Ernu, tad uz Metu. "Kuram lai uzticu to godu?"

"Mēs to izdarīsim kopā," Ema teica.

Mammai vajadzēja būt klāt. Neviena dzimšanas diena nav pagājusi bez viņas.

Es zinu. Varbūt somas saturs palīdzēs viņu atrast.

Paņēmusi no Saimona sakvojāžu, Erna iespraucās starp Zaku un Metu otrā dīvānā.

"Sargi roku," Mets iesmilkstējās.

"Neuzvedies kā bēbis," Erna nolika sakvojāžu uz kafijas galdiņa. Viņa paraustīja slēdzi, bet tas nenāca vaļā. "Aizslēgts!"

Vons noāķēja no sava atslēgu riņķa mazu zelta atslēdziņu. "Dienā, kad pamētāt Londonu, jūsu mamma lūdza mani izņemt šo somu no bankas individuālā seifa un atnest uz Koventgārdenu. Rezerves atslēga allaž bijusi pie manis."

"Vai tu zini, kas ir iekšā?" Mets jautāja.

"Nē," Vons atbildēja. "Es nezinu. Zinu tikai to, ka jūsu mamma uzskatīja somas saturu par apdrošināšanas polisi viņa gan lietoja vārdu "svira" pret visu, kas varētu notikt ar viņu vai ar jums. Es vienmēr domāju, ka tie ir pierādījumi pret mākslas viltotāju tiklu, kurā viņu bija iesaistījis sers Čārlzs Rens. Tad es vēl nezināju, ka Arturs Samerss viņu arī šantažēja. Un tikai nesen es atklāju, ka baumas par Dobās Zemes biedrības atjaunošanu ir patiesas. Nezinu, cik daudz par to zina Rens."

Mets un Zaks skatījās Emai pār plecu, kā viņa atver sakvojāžu. Viņa izņēma sarūsējušu misiņa atslēgu ar Abatijas ģerboni. Ema pasniedza atslēgu Saimonam, kurš uz to paskatījās, paraustīja plecus un nolika uz galda. Pēc tam viņa izcēla metāla futrāli, kas bija divreiz biezāks par klēpjdatoru.

Uz vāka bija iegrebti vārdi:

Lai jūs nekad neaizmirstu, ka iztēle ir īsta un mūžīga. Šī ir Dobā Zeme.

Saimons paņēma plāno metāla futrāli. "Šādos muzeji parasti pārvadā vērtīgas grāmatas vai lappuses no iluminētiem manuskriptiem."

Viņš nolika futrāli uz kafijas galdiņa, uzmanīgi uzlauza zīmogu un pacēla vāku. Visi paliecās uz priekšu, lai ieskatītos iekšā.

"Tikai lappuse no vecas grāmatas," Mets vīlies teica.

Zem plānas akrila stikla loksnes bija plāna pergamenta lapa no sena iluminēta manuskripta. Tā sākās ar vārdiem:

Sī grāmata ir par nezvēru dabu. Skati šīs lappuses, riskējot ar savu dzīvību, jo tās var atvērt Dobo Zemi.

Mirdzošs lapu zelts greznoja abus pirmos burtus. No pārrakstītāja spalvas nopilējusi tinte izskatījās kā asaru tērcīte, kas stiepās pāri lapai.

Emas sejā parādījās nenosakāma izteiksme viņa reizē smaidīja un rauca pieri. "Dīvaini," viņa teica. "Es prātā redzu šos vārdus tāpat kā redzu animāciju. It kā tie mirdzētu."

Zaks gaisā veidoja zīmes: "No kā ir šī lapa?"

Saimons aizgāja uz bibliotēku un atgriezās ar ļoti vecu grāmatu ādas vākos. Pašķirstījis to, viņš atrada meklēto vietu un nolika grāmatu viņiem priekšā. Tajā bija attēlota tā pati lappuse no Sendijas sakvojāža.

"Nezvēru grāmata," Mets izlasīja parakstu. "Viens no pēdējiem bestiārijiem, ko sakopojis sens mūku ordenis Era Minas klosterī. Tiek uzskatīts, ka deviņpadsmitajā gadsimtā tas iznīcināts."

"Kas ir bestiārijs?" Zaks jautāja.

"Kaut kas līdzīgs izdomātu dzīvnieku katalogam," Vons paskaidroja.

"Un ko tālāk?" Ema jautāja, kamēr Saimons noglabāja lappusi atpakaļ futrālī.

"Es nezinu," Saimons atzinās.

Mets kļuva nikns. "Tātad pēc visa, ko esam pārcietuši un atklājuši, ka mūsu mamma it kā ieslēgusi tēti gleznā, lai viņš nenodarītu mums pāri, mēs nezinām, kāpēc šis papīrs ir tik svarīgs, un neesam ne par matu tuvāk mammas atrašanai?"