Dobā zeme

Runājot Vons mazliet sēca. Viņš paņēma sarūsējušo misiņa atslēgu un domīgi pašūpoja to rokā. "Acīmredzot jūsu māte domāja, ka šī lappuse un šī atslēga ir pietiekami vērtīgas, lai tās no jums slēptu, lai slēptu no mums visiem. Es pazīstu Sendiju un tāpēc zinu lai ko viņa darījusi sera Čārlza Rena un Artura Samersa labā, lai paturētu noslēpumā Malkolma ieslēgšanu gleznā, viņa darītu visu, lai pasargātu savus bērnus."

Džīnija savāca krūzes un iebukņīja Saimonam, lai viņš paskatās uz bērniem. Zaks bija gandrīz aizmidzis, atbalstījis galvu pret dīvāna paroceni. Dvīņi bija bāli, acis slīpas, viņi pūlējās neaizmigt.

"Es domāju," Vons teica, uzmanīgi pieceldamies no dīvāna, "kad visi būsim atpūtušies un atkopušies, mums būs jāapvieno savas spējas, lai noskaidrotu visu par šo manuskripta lappusi un atslēgu."

"Esmu pārliecināts, ka tām ir kaut kāds sakars ar Dobo Zemi un vistiešākais sakars ar jūsu mammas pazušanu."

SEPTIŅDESMIT piektĀ

Mets un Zaks ar Vonu virtuvē brokastoja, kad Ema nokāpa lejā. Aiz viņas gaisā peldēja pašas kopija baltā bruņukreklā ar iespaidīgu zobenu rokā.

"Debestiņ," Vons novaidējās, gandrīz izspļaudams malku kafijas. "Kas tas ir?"

Ne Zaks, ne Mets nepacēla skatienu. Viņi turpināja stūķēt mutē brokastis. "Gan pieradīsi, dzīvodams šajā mājā kopā ar meiteni," Mets starp kumosiem teica. "Viņām ir ļoti dīvaini sapņi."

Džīnija uzsita knipi Emai pie auss, un sapņu Ema izšķīda baltā putekļu mākonī. Ema nožāvājās un apsēdās pie galda blakus Vonam. Džīnija nolika viņai priekšā bļodu. Ema uz to skatījās.

"Es domāju, ka tu joko. Es negribu putru, Džīnij. Man taču joprojām ir dzimšanas diena!"

"Es nejokoju, kad prasīju man vienmēr paziņot, kur esat," Džīnija nikni sacīja.

"Mēs jau to zinām," Mets teica.

"Ēd ātri," Vons ieteica, iesmeldams karoti baltās tumes no Emas bļodas. "Saimons jums šorīt kaut ko iecerējis."

Pēc divām stundām dvīņi kopā ar Saimonu jau stāvēja pie Renarda palātas.

"Nekādu izmaiņu nav," Renarda ārste teica, atvērdama durvis. "Taču šādas smadzeņu traumas gadījumā tas var būt labi."

F'ma nolika uz naktsskapīša skiču bloknotu un flomāsterus. Pārliekusies pāri gultai, viņa noskūpstīja vectēva vaigu. Mets pievilka krēslu otrā gultas pusē.

"Atcerieties, tikai vieglas sarunas," ārste teica, kad Saimons pieklājīgi izvadīja viņu laukā pa durvīm. "Vectēva smadzenēm vajadzīgs miers un klusums, lai tās atveseļotos."

Tiklīdz ārste bija prom, Saimons aizvēra durvis un aizvilka visas žalūzijas. Ema tikmēr atvēra bloknotā tīru lapu, bet Mets atstutēja uz gultas van Goga gleznu "Magoņu lauks", kuru Ema bija atvedusi iepriekšējā ciemošanās reizē.

"Esat gatavi?" Saimons jautāja.

Ema un Mets reizē pamāja ar galvu. Abi satvēra vectēvu katrs pie savas rokas un sāka zīmēt. Mets meistarīgi ieskicēja balto grantēto celiņu, kas stiepās gleznas centrā, būdiņu ar salmu jumtu un slaido palmu un pēc tam ieēnoja zilo jūru pie apvāršņa. Ema ar sarkanu, violetu un melnu flomāsteru radīja leknās magones, kas aizpildīja pārējo audeklu. Kopā dvīņi iztēlojās van Goga svelmaino vasaras dienu Senremī Francijā.

Ema pāri gultai paskatījās uz Metu. Mets pagriezās, lai kaut ko pateiktu Saimonam, bet nākamajā mirklī Ema jau stāvēja viņam blakus uz grantētā celiņa, un cauri biezajām, leknajām magonēm viņiem pretī nāca vectēvs.

Renards viņus abus apskāva. Man allaž patikusi šī glezna. Paldies, ka atvedi man to, Ema.

Vectēv, iespējams, mums nav daudz laika. Mums tev kas jāpajautā par tēti.

Paiesimies uz jūras pusi, labi?

Roku rokā viņi devās pretī apvārsnim, magones čaukstēja vasaras vējiņā.

Mums jāzina, kas ar viņu notika.

Renards nopūtās. Biju paredzējis jums to izstāstīt todien, kad aizvedu uz pagrabu. Jūsu māte gan iebilda, un pēc tā, kas pagrabā notika ar tevi, Ema, baidos, ka viņai varēja būt taisnība.

Saule sildīja Emas ādu, tomēr viņai bija salti.

Vairāk par visu, mani dārgie, es nožēloju, ka nepamanīju, kas notiek ar manu dēlu. Viņu iekārdināja sapnis par milzīgu bagātību un varu.

Emai bija nelabi no magoņu tvanīgā aromāta un intensīvā karstuma.

Vai viņš ticēja Dobajai Zemei?

Jā. Un jūsu māte arī.

Takas malā pie būdiņas ar salmu jumtu koka paēnā stāvēja zaļš sols. Visi trīs apsēdās.

Tāpēc es piekritu viņai palīdzēt. Mēs ieslēdzām jūsu tēvu Foksa gleznas kopijā, lai viņš nemūžam nevarētu izmantot jūsu spējas pašlabuma gūšanai.

Dvīņi bija mēmi. Ema piespiedās ciešāk vectēvam.

Kā jūs zināt, tikai animare un sargs kopā spēj pilnībā ieslēgt cilvēku gleznā. Mēs abi sapratām, ka jūsu tēvs kļūst bīstams un pārgalvīgs. Viņš zināja, ka jūsu spējas kādudien kļūs par atslēgu uz Dobo Zemi.

Saruna nogurdināja arī Renardu. Mets izskatījās slims.

Mēs abi kopā ieslēdzām Malkolmu. Pēc tam viņa ar jums aizbēga uz Londonu un visiem teica, ka tur viņš jūs pametis.

Kāpēc mēs nevarējām palikt pie tevis Abatijā?

Jūsu mātei šķita nepanesama doma, ka jūs dzīvosiet sava tēva tuvumā, pat ja viņš ir sasaistīts. Jūsu tēvs ir ieslēgts gleznā Abatijas pagrabā. Tajā pašā, kas, ieejot pagrabā, sagādāja tev tādas ciešanas, Ema.