Dzelzs papēdis

- Jaunais cilvēk, — viņš brēca, — šis apgalvojums Ir tikpat vērts, cik visi pārējie jūsu šīvakara izteicieni. Tā Ir uzpūtība, zemiska un neatbildīga.

—   Esmu galīgi satriekts, — Ernests liekuļoja paze­mību. — Tikai nezinu, no kā. Jums tas jāliek man saujā, doktor.

—   Labi jau, labi, — Dr. Hemerfīlds ārd;jās. — Kā jūs lo zināt? Kā jūs zināt, ka bīskaps Berklijs apliecinājis, ka viņa metafizika nav iedarbīga? Jums nav nekāda pie­rādījumā, jaunais cilvēk, tā vienmēr bijusi iedarbīga.

—   Es uzskatu par pierādījumu, ka Berklijā metafizika nav bijusi iedarbīga, — Ernests mirkli vilcinājās, — to, ka Berklijam bija negrozāms ieradums staigāt pa durvīm, nevis cauri sienai, to, ka viņš lika savas labklājības pa­matos maizi, sviestu un gaļu, to, ka viņš skuvās ar bār­das nazi, kas bija pietiekami iedarbīgs, lai notīrītu seju no bārdas sariem.

—   Bet tie taču ir materiāli priekšmeti! — Dr. Hemer- fitds izsaucās. — Metafizika ir kaut kas garīgs.

—  Un tā iedarbojas arī garīgi? — Ernests lēnīgi jau­tāja.

Sarunu biedrs pamāja.»

—  Tad jau neskaitāmi eņģeļi var dejot uz adatas smai­les — garīgi, — Ernests prātoja. — Un zvērādās ietērpts gaļas ēdējs dievs arī var pastāvēt un darboties — garīgi, un nekādu pretpierādījumu nav — garīgi. Es domāju, doktor, ka jūs arī dzīvojat garīgi.

—   Mans gars ir mana karaļvalsts, — skanēja atbilde.

—   Citiem vārdiem sakot, jūs dzīvojat pa mākoņiem. Bet es esmu pārliecināts, ka jūs ierodaties zemes virsū ēšanas reizēs vai arī zemestrīces laikā. Bet sakiet, dok- lor, — vai zemestrīces laikā jums nav bail, ka jūsu bezmiesīgo ķermeni neķer kāds bezvielas ķieģelis?

Tanī pašā mirklī Dr. Hemerfīlds neapzinīgi pieskārās ar roku galvai, kur viņam bija rēta zem matiem. Ernests bija nejauši izvēlējies ļoti piemērotu salīdzinājumu. Lielās zemestrīces[12] laikā Dr. Hemerfīldu gandrīz bija nositis sabrūkošs dūmenis. Visi sāka skaļi smieties.

—  Nu? — Ernests ievaicājās, kad jautrība bija nori- musies. — Jūsu pretpierādījumus!

Un klusumā viņš atkārtoja vēlreiz: — Nu? — Tad viņš piemetināja:—Jūsu klusēšana nav diezin cik laba atbilde.

Bet Dr. Hemerfīldam šobrīd pietika — un cīņa ņēma jaunu virzienu. Ernests izaicināja garīdzniekus uz katra soļa. Ja viņi apgalvoja, ka pazīstot strādnieku šķiru, viņš pateica viņiem īstu patiesību, pierādīja, ka viņi nekā nezina par strādnieku šķiru, un uzaicināja apgāzt viņa pierādījumus. Viņš meta tiem acīs faktu pēc fakta, ne­ļāva tiem pacelties mākoņos, atsauca tos atpakaļ pie ze­mes un tās faktiem.

Cik skaidra man ataust atmiņā šī aina! Es vēl tagad dzirdu šo kareivīgo pieskaņu viņa balsī, kad viņš uzbruka saviem pretiniekiem ar faktiem, un katrs no tiem bija kā pātagas cirtiens. Viņš bija nežēlīgs. Viņš neprasīja saudzības un nesaudzēja neviena.[13] es nekad neaizmir­sīšu to cirtienu, ko viņš tiem beigās deva.

—   Jūs esat šovakar vairākkārt atzinušies, pa daļai at­klāti, pa daļai neviļus, ka jūs nepazīstat strādnieku šķiru. Es nedomāju jums to pārmest. Kā lai jūs varētu par to kaut ko zināt? Jūs nedzīvojat ar to kopā. Jūs mītat citā vidē kopā ar kapitālistu šķiru. Un kāpēc arī ne? Kapitā­listu šķira algo jūs, baro jūs, ietērpj jūs tanīs drēbēs, ko jūs šovakar valkājat. Un par to jūs sludināt metafiziku, kas jūsu maizestēviem ir sevišķi pieņemama, un šī meta­fizika ir sevišķi pieņemama tāpēc, ka tā neapdraud pa­stāvošo sabiedrisko iekārtu.

Pie šiem vārdiem visi sāka skaļi protestēt.

—   O, es neapšaubu jūsu godīgumu, — Ernests turpi­nāja. — Jūs esat godīgi. Jūs sludināt to, kam jūs ticat. Te meklējams jūsu spēks un jūsu vērtība — kapitālistu šķirai. Bet, ja jūsu ticībai rastos cits virziens, kas ap­draudētu pastāvošo iekārtu, jūsu maizestēviem vairs ne­patiktu jūsu svētrunas un jūs atceltu no amata. Šad un tad jau kaut kas tamlīdzīgs notiek, vai ne? [14]

šoreiz neviens nerunāja pretī. Garīdznieki sēdēja mēmā padevībā, vienīgi Dr. Hemerfīlds noteica:

—  Ja viņu uzskati nepareizi, viņus lūdz atteikties no amata.