Dzelzs papēdis

Redzat nu, džentlmeņi, Amerikas pilsoņi un biedri ze­messargi. Priekš deviņiem gadiem mēs, sociālisti, domā­jam, ka šis likums vērsīsies vienīgi pret strādniekiem, bet tagad šķiet, ka tas vērsīsies arī pret jums. īsajās de­batēs, ko pieļāva, kongresa loceklis Vīlējs izteicās, ka šis likums «nodrošinās rezerves spēku, ar ko satvert pūli pie rīkles», — šis pūlis esat jūs, džentlmeņi, — «kā arī aiz­sargās pret visādām nejaušībām dzīvību, brīvību un īpa­šumu». Un, kad tas laiks pienāks un jūs sacelsieties, tad atcerieties, ka tā būs sacelšanās pret tresta īpašumu un tresta brīvību izsūkt jūs saskaņā ar likumu. Zobi jums ir izrauti, džentlmeņi, nagi jums ir apgriezti. Tanī dienā, kad jūs sacelsieties, jūs bez zobiem un nagiem būsiet tik­pat bezspēcīgi kā austeres.

—  Tam es neticu! — Kovalts izsaucās. — Tāda likuma nav. Tā ir sociālistu izdomāta avīžu pīle.

—   Likumu iesniedza kongresā tūkstoš deviņsimt otrā gada trīsdesmitajā jūlijā, — skanēja atbilde, — un to iesniedza kongresa delegāts Diks no Ohaio. To ātri izda­būja cauri un tūkstoš deviņsimt trešā gada četrpadsmitaja janvārī vienbalsīgi pieņēma senātā. Un tieši pec septi­ņām dienām to apstiprināja Savienoto Valstu prezidents.1

IX NODAĻA SAPŅA MATEMATIKA

Ernesta atklājumu radītais satraukums vēl nebija no­rimis, kad viņš turpināja:

—   Daļa jūsējo šovakar apgalvoja, ka sociālisms ir kaut kas neiespējams. Jūs esat pārliecināti par tā neiespē­jamību, ļaujiet man tagad pierādīt tā neizbēgamību. Ne vien tas ir neizbēgams, ka jums, mazajiem kapitālistiem, jāpazūd, arī lielkapitālistu un trestu bojā eja ir neizbē­gama. Neaizmirstiet, ka attīstības straume nekad neplūst atpakaļ. Tā plūst aizvien tālāk, no brīvās konkurences uz apvienību, no mazas apvienības uz lielu, no lielas uz milzīgu, un pēdīgi tā ieplūst sociālismā, kas ir viskolo­sālākā apvienība.

Jūs sakāt, ka es sapņoju. Labi. Es jums izklāstīšu sava sapņa matemātiku un uzaicinu jūs jau iepriekš — pie­rādiet man, ka mana matemātika ir nepareiza! Es pie­rādīšu, ka kapitālistiskās iekārtas sabrukums ir neizbē­gams, un matemātiski pierādīšu, kāpēc tai jāsabrūk. Uzklausiet un esiet pacietīgi, ja sākumā liksies, ka es nerunāju par lietu.

Apskatīsim vispirms kādu atsevišķu rūpniecības nozari, un, ja es kaut ko apgalvošu, kam jūs nevarēsiet piekrist, tad lūdzu mani tūdaļ pārtraukt. Pieņemsim, te ir apavu fabrika. Sī fabrika iepērk ādas un ražo apavus. Tā iepērk ādas par simt dolāriem. Adas iznāk no fabrikas kurpju veidā, kuru vērtība ir, teiksim, divi simti dolāru. Kas no­ticis? Adu vērtība palielinājusies par simt dolāriem. Kā tas noticis? To mēs redzēsim.

Kapitāls un darbs pielikuši ādu vērtībai simt dolāru. Kapitāls uzcēiis fabriku, iegādājis mašīnas un sedzis vi­sus izdevumus. Darbs padarījis darbu. Apvienotais darba un kapitāla spēks radījis šo simt dolāru lielo vērtības pieaugumu. Vai tiktāl esam vienis prātis?

Klausītāji piekrītot pamāja.

— Tātad kapitāls un darbs ir nopelnījuši šos simt do­lārus un tagad sadalīs tos. Parasti šīs dalīšanas rezultāti izteikti daļskaitļos; mēs ērtības labad pieturēsimies pie tuvinātiem veseliem skaitļiem. Kapitāls paņem piecdesmit dolāru kā savu daļu, un darbs saņem piecdesmit dolāru algas kā savu daļu. Mēs nesāksim šeit strīdēties par sa­dalīšanu.[50] lai strīdi būtu nezin cik lieli, dalīšana tomēi

notiek, vienojoties par kādu zināmu skaitli. Un nu ievē- lojiet, ka tas, kas pareizs šinī vienā atsevišķā ražošanas procesā, ir pareizs arī visos pārējos ražošanas procesos. Vai man ir taisnība?

Atkal visi klausītāji piekrita Ernestam.

—  Tagad pieņemsim, ka darbs, saņēmis savus piecdes­mit dolārus, grib savukārt pirkt kurpes. Tas var nopirkt tikai par piecdesmit dolāriem. Tas ir skaidrs, vai ne?

Tagad pāriesim no šī viena atsevišķā procesa pie visa Savienoto Valstu ražošanas nozaru kopuma, kur ietilpst pašas ādas ražošana, izejvielas, transports, pārdošana, vārdu sakot, viss. Lai varētu rīkoties ar apaļiem skait­ļiem, teiksim, ka visa Savienoto Valstu vērtību koppro­dukcija ienes gadā četri miljardi dolāru. Tanī pašā laikā darbs saņēmis algā divi miljardi dolāru. Četri miljardi dolāru ir saražoti. Cik no tiem darbs var atpirkt? Divi miljardi. Te nevar rasties nekādas domstarpības, par to esmu drošs. Varētu iebilst, ka dalījuma skaitļi augsti, jo tūkstošiem kapitālistiskos uzņēmumos darbs nevar atpirkt pat pusi saražotās produkcijas. Atkārtoju: pieņemsim, ka darbs var atpirkt divus miljardus. Tas nozīmē, ka darbs var patērēt tikai divus miljardus. Bet vēl paliek divi mil­jardi, ko darbs nevar atpirkt un patērēt.

—   Strādnieki neizlieto savus divus miljardus, — mis­ters Kovalts pārtrauca. — Ja viņi to darītu, tad krāj­kasēs nebūtu nekādu noguldījumu.