Dzelzs papēdis

—   Lai tas arī būtu pilsoņu karš, — misters Asmun­sens atsaucās, un visi klātesošie skaļi piekrita. — Mēs neesam aizmirsuši mūsu senču varoņdarbus. Par savu brīvību mēs esam gatavi cīnīties un mirt.

Ernests nosmīnēja un sacīja:

—   Neaizmirstiet, par ko mēs klusēdami vienojāmies: ka šinī gadījumā, džentlmeņi, brīvība nozīmē izspiest peļņu no citiem.

Tagad klausītāji bija aizvainoti un sadusmoti, bet Er­nests apklusināja troksni un piespieda viņus uzklausīties.

—    Vēl viens jautājums. Kad nu jūs sacelsieties, tad paturiet prātā: sacelšanās iemesls jums būs tas, ka val­dība ir trestu rokās. Tāpēc valdība vērsīs pret jums re­gulāro armiju, floti, zemessargus, policiju, vārdu sakot, visu Savienoto Valstu organizēto militāro varu. Kā tad nu būs ar jūsu spēku?

Viņu sejās izpaudās izbailes, bet, iekāms viņi attapās, Ernests turpināja:

—      Vai atceraties, ka mūsu regulārajā armijā nesen vēl kaltījās tikai piecdesmit tūkstoši? Bet tā pieaug ar katru i'.idn, un tagad tanī ir jau trīssimttūkstoš vīru.

Viņš sagatavojās jaunam triecienam.

—  Tas vēl nav viss. Kamēr jūs cītīgi dzināties paka| navam iemīļotajam fantomam — peļņai un moralizējāt par savu elka dievu, brīvo konkurenci, tresti ir realizējuši daudz plašākus un drausmīgākus pasākumus. Padomājiet par zemessargiem!

—  Tas ir mūsu spēks! — izsaucās misters Kovalts. Ar zemessargiem mēs atsitīsim regulārās armijas uz­brukumu.

—  Jūs pašus iesauks zemessargos, — Ernests atcirta, un aizsūtīs uz Mainu, Floridu vai Filipīnām, vai kur citur, lai noslīcinātu asinīs jūsu pašu biedrus, kas tur  cīnās pilsoņu karā par brīvību. Tikmēr jūsu pašu biedrus no Viskonsinas vai Kanzasas, vai cita kāda štata iesauks zemessargos un atsūtīs šurp uz Kaliforniju, lai te noslī­cinātu asinīs jūsu pilsoņkara dalībniekus.

Tagad visi bija patiešām satriekti, viņi sēdēja mēmi, lidz misters Ouens nomurmināja:

—  Mēs neiestāsimies zemessargos! Ar to jautājums būs atrisināts. Mēs nebūsim tādi nelgas!

Ernests skaļi iesmējās.

—  Jūs neizprotat nākamos sarežģījumus. Jums nav iz­ejas. Jūs ievilks zemessargos ar varu.

—  Vēl eksistē kaut kas tamlīdzīgs kā civiltiesības, — misters Ouens pastāvēja.

—  Kamēr valdība netļūs civiltiesības atcēlusi. Tanī dienā, kad jūs būsiet nodomājuši sacelties, jūsu spēkus vērsīs pret jums pašiem. Jums būs jāiestājas zemessargos gribot negribot. Es dzirdu kādu murminām «habeas cor- pus» Tā vietā jūs saņemsiet «post mortem»[49]. Ja jūs atteiksieties iestāties zemessargos vai iestājušies atteiksie- lies paklausīt, tad jūs nodos lauka kara tiesai un nošaus ka suņus. Tāds ir likums.

—  Tāds nav likums, — misters Kalvins noteikti ap­galvoja. — Tāda likuma nav. Jūs sapņojat, jaunais cil­vēk. Jūs runājāt par zemessargu sūtīšanu uz Filipīnu sa­lam. Tas ir pret konstitūciju. Konstitūcijā skaidri sacīts, ka zemessargi nav izsūtāmi ārpus valsts robežām.

—   Kāds tam sakars ar konstitūciju? — Ernests jautāja. — Likumdevējas iestādes iztulko konstitūciju, un tās, kā misters Asmunsens apliecināja, ir trestu radītas. Bez tam tas ir likums, kā jau sacīju; tas ir likums jau kopš de­viņiem gadiem, džentlmeņi.

—   Ka mūs piespiedīs iestāties zemessargos? — misters Kalvins neticīgi vaicāja. — Ka mūs var nošaut ar lauka kara tiesas lēmumu, ja mēs atsakāmies?

—   Jā, — Ernests atbildēja, — arī tas.

—   Kā tas iespējams, ka mēs neesam par šo likumu nekā dzirdējuši? — tēvs prasija, un es sapratu, ka ari viņam tas ir kas jauns.

—   Aiz diviem iemesliem, — Ernests paskaidroja. — Vis­pirms, nebija vajadzības to sevišķi uzsvērt. Ja tas būtu nepieciešams, jūs vienmēr to uzzinātu pietiekami ātri. Un, otrkārt, šo likumu kongress un senāts pieņēma paātrinātā kārtā, slepeni un īstenībā bez diskusijām. Skaidrs, ka laikraksti to nepieminēja. Tomēr mēs, sociālisti, to zinā­jām. Mēs to publicējām savos izdevumos, bet jūs jau tos nelasāt.

—   Es tomēr domāju, ka jūs sapņojat, — misters Kal­vins tiepās. — Valsts to nekad nebūtu pieļāvusi.

—   Bet valsts to ir-pieļāvusi, — Ernests atteica. — Un, ja runā par maniem sapņiem, tad sakiet, lūdzami, — viņš tvēra kabatā un izvilka mazu brošūru, — vai tas ari izskatās pēc sapņu tēla?

Viņš atšķīra brošūru un lasīja:

—   «Pirmais paragrāfs: tiek nolemts un tā tālāk un tā joprojām, ka zemessargos jāiesauc visi dienesta spējīgi vīriešu dzimuma pilsoņi, vecāki par astoņpadsmit un jau­nāki par četrdesmit pieciem gadiem, visos attiecīgajos šta­tos, teritorijās un Kolumbijas apgabalā.

Septītais paragrāfs: katrs zemessargu virsnieks vai sa­rakstā minēts vīrs — atcerieties pirmo paragrāfu, džentl­meņi, jūs visi esat sarakstā —, kas atsakās vai vilcinās pēc uzaicinājuma ierasties pārbaudē pie attiecīga virs­nieka, kā tas jau minēts, nododams kara tiesai un sodāms tieši pēc tās norādījuma.

Astotais paragrāfs: kara tiesām, kas iztiesā zemessargu virsnieku vai zemessargu lietas, jāsastāv tikai no zemes­sargu virsniekiem.

Devītais paragrāfs: zemessargi, kas iesaukti aktīvā karadienestā, pakļauti tiem pašiem kara likumiem un no­teikumiem kā Savienoto Valstu regulārā armija.»