Dzelzs papēdis

[28] toreizējo gadsimtu drausmīgajā cīņā neviens nejutās ilgi drošībā, kaut tas būtu sakrājis nezin kādas bagātības. Aiz rūpēm par piede­rīgo labklājību radās apdrošināšanas sistēma. Mūsu kulturālajā laik­metā šāda apdrošināšana šķiet smieklīgi aplama un primitīva, bet tolaik tas bija visai nopietns faktors. Visamizantākais ir tas, ka ap­drošināšanas sabiedrību kapitālus bieži izšķērdēja — un pa lielākai dajai ierēdņi, kam bija uzticēta kapitālu pārvaldīšana.

[29] pirms evas everhardas dzimšanas džons stjuarts milis rak­stīja savā esejā «Par brīvību»: «Kur vien ir kāda augšupejoša šķira, tur tūliņ krietnu daļu morāles nosaka šīs šķiras intereses un pārā­kuma apziņa.»

[30] verbālas kontradikcijas, sauktas bullas, ilgi bija seno īru iemī­ļota vājība.

[31]

1902. gadā antracīta tresta prezidents Džordzs F. Baiers sludi­nāja laikrakstos šādus principus: «Strādnieku tiesības un intereses sargā tie cilvēki, kam dievs savā bezgalīgā gudrībā nodevis īpašumu intereses valstī.»

[32] «sabiedrība» šeit saprotama ierobežotā nozīmē: tolaik tā apzī­mēja apzeltītos tranus, kas nestrādāja, bet uzbarojās no darbaļaužu savāktā medus. Ne strādniekiem, ne sīktirgotājiem nebija laika «sa­biedriskajai dzīvei». To piekopa laiskie bagātnieki, kas bezdarbībā

šķieda savu laiku.

[33] «nesiet mums savu aptraipīto naudu,» — tā skanēja tālaika baz­nīcas aicinājums.

[34]

tālaika kritiskā nedēļas izdevumā «outlook» 1906. gada 18. au­gusta numurā ir atstāstīts, gadījums, kur strādnieks zaudējis roku tādos pašos apstākļos, par kādiem stāsta Eva Everharda, runājot par Džeksonu.

[35] tolaik bija paradums pieblīvēt dzīvojamās telpas ar visādiem nieciņiem. Dzīves vienkāršība vēl nebija atklāta. Šādas telpas bija kā muzejs, kas prasīja nepārtrauktu tīrīšanu. Putekļu dēmons bija mājas valdnieks. Bija neskaitāmi paņēmieni putekļu apkarošanai un tikai pāris tādu, kas tiešām derēja.

[36] testamentu apstrīdēšana bija tālaika raksturīga parādība. Milzu bagātību uzkrāšanās radīja to īpašniekiem grūti atrisināmu pro­blēmu — kā nokārtot naudas izlietošanu pēc savas nāves. Testamentu sastādīšana un apstrīdēšana kjuva kas līdzīgs bruņu plākšņu un liel­gabalu ražošanai. Aicināja izveicīgākos juristus, lai tie sastādītu tes­tamentus, kas nav laužami. Tomēr tos lauza vienmēr un jo bieži tie paši juristi, kas tos bija sastādījuši. Tomēr mantīgā šķira arvien tu­rējās pie savām ilūzijām, ka iespējams sastādīt absolūti neapstrīdamu testamentu, un klienti un advokāti paaudzēm ilgi nodarbojās ap šo fikciju — tāpat kā viduslaiku alķīmiķi ap universālo dziedniecības līdzekli.

[37] Ērmīgu romānu sērija, kuras uzdevums bija parādīt strādnieku šķirai valdošās aprindas nepatiesā, labvēlīgā gaismā.

[38]

tā gadsimta cilvēki bija frāžu vergi. viņu pakļaušanās frāzei mums nav saprotama. Vārdu maģija gandrīz vai pārspēja burvju mākslas. Cilvēku prāts bija tik apskurbis un haotisks, ka viens vie­nīgs vārds varēja iznīcināt visus mūžā krātos nopietnu pētījumu un domu rezultātus. Šāds vārds bija «utopija». Ar to pietika, lai no­sodītu ideju, kas ierosināja ekonomiskas pārgrozības, kaut arī tā būtu nezin cik loģiska. Plašas iedzīvotāju masas bija kā apmātas no frāzēm «godīgi pelnīts dolārs» vai «pilna bļoda». Šādu frāžu iz­gudrošanu uzskatīja par ģenialitāti.

[39] sākumā tie bija privātdetektīvi, kas drīz vien nonāca kapitālistu kalpībā un beidzof izvērtās par oligarhijas algotņiem.

[40] vēl 1912. gadā tautas liela da|a ticēja, ka tā pārvalda valsti ;ir vēlēšanu biļetena palīdzību. Patiesībā valsti pārvaldīja tā dēvētā politiskā mašinērija. Sākumā tās vadītāji uzlika kapitālistiem pārmē­rīgas nodevas par likumu izdošanu, vēlāk kapitālisti atklāja, ka lētāk ii pašiem nostāties politiskās mašinērijas priekšgalā un algot tās līdz­šinējos vadītājus.

[40] 1906. gadā Roberts Hanters savā grāmatā «Nabadzība» aizrā­dīja, ka Savienotajās Valstīs tolaik desmit miljoni cilvēku dzīvo lielā trukumā.

[41]

savienotajās valstīs 1900. gada tautas skaitīšanā (pēdējie publi­cētie skaitļi) minēts strādājošo bērnu skaits — 1 752 187.

8 — Dž. Londons, V sēj.

[42] važas — tajās iekala Āfrikas vergus un arī noziedzniekus. Vie­nīgi cilvēces īstās Brālības laikmetā važas atmeta.

' sī grāmata «ekonomika un izglītība» iznāca vēl tanī pašā gadā. Trīs eksemplāri ir saglabājušies: divi Ardisā un viens Asgardā. Tanī runīgi un sīki izanalizēts svarīgs faktors — mācīšanas šķiriskais raksturs tolaik pastāvošajās augstskolās un tautskolās. Šī grāmata ir loģiski pamatota, satriecoša apsūdzība, vērsta pret visu kapitālis­tisko izglītības sistēmu, kas studentu smadzenēs attīsta tikai tādas idejas, kuras kalpo kapitālistiskajam režīmam un izslēdz visu tam naidīgo un dumpīgo. Grāmata modināja lielu ievērību, un oligarhija lo tūdaļ aizliedza.

[44] ar šiem burtiem apzīmētās organizācijas nosaukums nav at­šifrēts.

[45] ar pārceltuvi varēja pāris minūšu laikā nokļūt no Berklijas uz Sanfrancisko. Īstenībā tiklab šī, kā citas pilsētas līcī sastādīja vienu vienību.