Dzelzs papēdis

[58] «melnie simti» bija reakcionāras bandas, ko Krievijas revolūcijas laikā 1905. gadā organizēja bojā ejošā patvaldība. Tās uzbruka re­volucionāriem un vajadzības gadījumā postīja un dedzināja, lai pat­valdībai būtu iemesls izaicināt kazakus.

[59] kapitālistiskajā iekārtā tamlīdzīgi periodi bija tikpat neatvai­rāmi, cik nejēdzīgi. Labklājībai vienmēr sekoja posts. Protams, tās bija pārprodukcijas sekas.

[61] no krievijas aizgūts tikai nosaukums, nevis ideja. Kapitālisma slepenie aģenti Savienotajās Valstīs organizēja «melnos simtus» un izlietoja tos cīņās pret strādniekiem jau XIX gadsimtā. Tas nav apstrīdams. Par šo konstatējumu atbild tik liela tālaika autoritāte kā Savienoto Valstu darba ministrs Kerols D. Raits. Mēs citējam no viņa grāmatas «Strādnieku cīņas» deklarāciju, ka «dažos lielos vēs­turiskos streikos paši uzņēmēji provocēja varas darbus». Turpat teikts, ka fabrikanti ar nodomu inscenējuši streikus, lai atbrīvotos no pārpalikušās produkcijas, un ka dzelzceļnieku streika laikā uzņē­mēju uzdevumā dedzināti preču vagoni, lai palielinātu nekārtības. Šie uzņēmēju slepenie aģenti tad arī organizēja «melnos simtus», un tie savukārt vēlāk kļuva par oligarhijas drausmīgo ieroci — aģentiem- provokatoriem.

[62] volstrīta — tā nosaukta pēc kādas ielas senajā Ņujorkā, kur atradās fondu birža, kurā aiz tālaika neracionālās organizācijas no­tika slepenas spekulācijas visās valsts rūpniecības nozarēs.

[62]

Tas bija viens no pirmajiem kuģiem, kas pēc Jaunās pasaules atklāšanas aizveda kolonistus uz Ameriku. Šo pirmo kolonistu pēc­nācēji bija ilgu laiku lepni uz savu izcelšanos, bet pakāpeniski viņu pēcnācēji izplatījās visur, tagad viņu asinis rit katra amerikāņa dzīslās.

[63] Šī dzejojuma autoram arī turpmāk lemts palikt nezināmam. Sis fragments ir vienīgais, kas saglabājies līdz mūsu dienām.

[63] Meksikāņu ēdiens, kas pieminēts tālaika literatūrā. Jādomā, ka tas ir silts, vircots ēdiens. Nekādas tā izgatavošanas receptes līdz mums nav nokļuvušas.

[64] taisni pārsteidzoši, cik daudz tanīs juceklīgajos laikos izdeva par sludinājumiem. Konkurēja tikai sīkie kapitālisti, tāpēc viņi ievie­toja sludinājumus. Tā kā tresti nepazina konkurences, tiem sludinā­jumi nebija vajadzīgi.

[65] romas gruntnieclbas sabrukums nenoritēja tik straujos tempos kā amerikāņu fermeru un sīko kapitālistu bojā eja. Divdesmitajā gadsimtā bija tādi ekonomiski momenti, kādus senā Roma nepazina.

Daudzi fermeri, slimīgi pieķērušies savam kaktiņam, mēģināja izvairīties no ekspropriācijas, atturēdamies no jebkuriem tirdznie­ciskiem darījumiem. Viņi nepārdeva nekā un nepirka neka. Viņu starpā izauga pirmatnējā maiņas tirdzniecība, viņi piecieta daudz ko, bet izturēja. Tā bija jau zināma kustība. Veids, kāda viņus bei­dzot sakāva, bija tikpat īpatnējs, cik loģisks un vienkāršs. Pluto­krātija izlietoja savu ietekmi uz valdību un palielināja nodokļus. Tā bija fermeru vājā puse: tā kā viņi ne pirka, ne pārdeva, tad nau­das viņiem nebija — un zeme bija jāpārdod, lai samaksātu nodokļus.

[66] divdesmitā gadsimta sākumā sociālistu internacionālā organizā­cija beidzot formulēja savu ilgi apsvērto politiku kara jautājumā. Viņu slēdziens izpaudās dažos vārdos: «Kāpēc vienas valsts strād­niekiem jācīnās pret otras valsts strādniekiem kapitālistu — kungu labā?»

1905. gada 21. maijā, kad draudēja karš starp Austriju un Itāliju, Itālijas un Austroungārijas sociālisti sasauca konferenci Triestā un piedraudēja ar abu valstu strādnieku ģenerālstreiku kara pieteikšanas gadījumā. Tas pats atkārtojās nākamajā gadā, kad «Marokas inci­dents» draudēja ieraut karā Franciju, Vāciju un Angliju.

[66] Džeimss Fārlijs bija tolaik izdaudzināts streiklauzis, cilvēks, kura drosme pārspēja morāli, un nenoliedzami spējīgs organizators. Dzelzs papēža varas laikā viņš bija lielā godā un tika uzņemts oli­garhu šķirā. 1932. gadā viņu nonāvēja Sara Dženkinsa, kuras vīru Fārlija streiklauži bija nogalinājuši pirms trīsdesmit gadiem.

[67] grāmatu «mūsu labdarīgais feodālisms» sarakstījis V. Di. Gents 1902. gadā. Bieži apgalvo, ka Gents bijis tas, kas ierosinājis lielka­pitālistiem oligarhijas ideju. Šī pārliecība pastāvēja literatūrā trīs Dzelzs papēža gadsimtus un pat pirmajā cilvēces Brālības gadsimtā. Tagad mēs zinām, ka tas nav pareizi, taču mūsu zināšana nevar padarīt par nebijušu faktu, ka neviens cilvēks vēsturē nav tā bez vainas nomelnots kā Gents.