Dzīvnieku ferma

- Mollij! Paskaties man acīs. Vai tu vari dot man savu goda­vārdu, ka tas vīrs neglāstīja tev purnu?

- Tas nav tiesa! - Mollija atkārtoja, taču nespēja paskatīties Dābolītei acīs, nākamajā mirklī aizšmauca prom un ņēmās aulekšot pa pļavu.

Dābolītei prātā iešāvās kāda doma. Nekā neteikusi pārējiem, viņa aizgāja uz Mollijas steliņģi un ar nagu parušināja salmus. Zem salmiem bija paslēpta cukurgraudu kaudzīte un vairāki saišķīši da­žādu krāsu lentīšu.

Pēc trim dienām Mollija pazuda. Dažas nedēļas par viņas atra­šanās vietu nekas nebija zināms, bet tad baloži paziņoja, ka esot redzējuši viņu Villingdonas otrā malā. Viņa bijusi iejūgta ilksīs smal­kiem, sarkanmelni krāsotiem divričiem, kuri stāvējuši pie kāda kroga durvīm. Rūtainās biksēs un getrās tērpies resns, sarkansejains vīrs, kurš izskatījies pēc krodzinieka, glāstījis viņai purnu un mielojis viņu ar cukuru. Mollijas krēpes bijušas nesen apcirptas un cekulā iesieta koši sarkana lente. Šķitis, ka viņa esot priecīga, tā stāstīja ba­loži. Neviens no dzīvniekiem Molliju nekad vairs nepieminēja.

Janvārī uznāca bargs un griezīgs sals. Zeme bija cieta kā akmens un tīrumos neko nevarēja iesākt. Lielajā kūtī tika noturēts daudz sapulču, un cūkas noņēmās ar darbu plānošanu nākamajam gada­laikam. Bija nācies samierināties ar to, ka cūkas, kuras acīm redzami bija spējīgākas par pārējiem dzīvniekiem, izšķir visus fermas iekšējos jautājumus, kaut arī viņu lēmumi bija jāapstiprina ar balsu vairā­kumu. Šāda kārtība būtu gluži laba, ja nebijis strīdu starp Sniedziņu un Napoleonu. Abi bija dažādās domās par katru jautājumu, par kuru vien bija iespējams būt dažādās domās. Ja viens ierosināja apsēt lielāku platību ar miežiem, tad bija skaidrs, ka otrs pieprasīs lielāku platību auzām, un, ja viens teica, ka tāds un tāds lauks esot tieši piemērots kāpostiem, tad otrs paziņoja, ka tas nederot itin nekam citam kā vien sakņaugiem. Katram bija sava svīta, un lāgiem izcēlās niknas debates. Sapulcēs Sniedziņš bieži guva vairākuma piekrišanu ar savām spožajām runām, toties Napoleonam labāk vedās atbal­stītāju balsu vākšana starplaikos. īpaši viņam veicās ar aitām. Pēdējā laikā aitas bija pasākušas blēt "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti" gan vietā, gan nevietā, nereti šādā veidā pārtraukdamas Sapulci. Bija nomanāms, ka viņas sevišķi sliecas izplūst savos "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti" Sniedziņa runu izšķirošajos brīžos. Sniedziņš bija pamatīgi izstudējis dažus vecus "Fermera un Lopkopja" numurus, ko uzgāja saimniekmājā, un aizrāvās ar plāniem par jauninājumiem un uzlabojumiem. Viņš gudri runāja par lauku nosusināšanu, skāb­barības bedrēm un tomasmiltiem, turklāt bija izstrādājis sarežģītu shēmu, kā visi dzīvnieki varētu atstāt savus mēslus tieši tīrumā, ik dienas citā vietā, lai aiztaupītu grūto pārvadāšanu. Napoleons pats nekādas shēmas negudroja, tikai mierīgi noteica, ka no Sniedziņa shēmām nekas neiznākšot, un šķita gaidām kādu izdevīgu brīdi.

Taču no visiem viņu strīdiem neviens nebija tik nikns kā jautā­jumā par vējdzirnavām.

Lielajās ganībās, netālu no fermas ēkām, pacēlās mazs pauguriņš, fermas augstākā vieta. Izpētījis grunti, Sniedziņš paziņoja, ka šī esot īstā vieta vējdzirnavām, kuras varētu darbināt dinamomašīnu un apgādāt fermu ar elektrību. Tā apgaismotu kūtis un ziemā tās sildītu, kā arī darbinātu ripzāģi, salmu griezēju, runkuļu šķēlētāju un elektrisko slaukšanas aparātu. Dzīvnieki nekad agrāk nebija par tādiem dzirdējuši (jo ferma bija vecmodīga un apgādāta tikai ar vis­primitīvākajiem mehānismiem) un izbrīnā klausījās, kā Sniedziņš uzbur ainas, pilnas fantastiskām mašīnām, kuras darītu viņu darbu, kamēr viņi paši brīvi ganītos pļavās vai attīstītu prātu lasīdami un sarunādamies.

Dažās nedēļās Sniedziņa vējdzirnavu plāns tika izstrādāts pil­nīgi. Mašīnu detaļas pa lielākai daļai bija aizgūtas no trim mistera Džonsa grāmatām - "Tūkstoš derīgu lietu mājai", "Katrs pats sev mūrnieks" un "Elektrība iesācējiem". Par darbistabu Sniedziņš iz­mantoja kādreizējo inkubatoru šķūnīti ar līdzenu koka grīdu, pie­mērotu zīmēšanai. Tur viņš mēdza ieslēgties vairākas stundas. Uzli­cis atvērto grāmatu lapām akmentiņus, satvēris starp priekškājas nagiem krīta gabaliņu, viņš naski kustējās šurpu turpu, zīmēdams līniju pēc līnijas un lāgiem iekviekdamies priecīgā satraukumā. Plāni pamazām izvērtās par sarežģītu kloķu un zobratu jūkli, kas aizņēma vairāk nekā pusi grīdas un pārējiem dzīvniekiem likās pilnīgi nesa­protams, taču ļoti iespaidīgs. Visi nāca paskatīties uz Sniedziņa zīmējumiem vismaz reizi dienā. Nāca pat vistas un pīles, cenzdamās neuzkāpt uz krīta līnijām. Tikai Napoleons turējās nomaļus. Viņš jau pašā sākumā bija izteicies pret vējdzirnavām. Tomēr kādu dienu viņš negaidot ieradās, lai apskatītu plānus. Viņš smagiem soļiem staigāja pa šķūnīti, cieši nopētīja katru plāna detaļu un pāris reižu pat apos­tīja tās, tad brītiņu pastāvēja, greizi vērdamies plānos; pēc tam pie­peši pacēla kāju, uzčurāja plāniem virsū un, neteicis ne vārda, izgāja ārā.