Dzīvnieku ferma

Tātad, biedri, kāda patiesībā ir mūsu dzīve? Atzīsim nu: mūsu dzīve ir nožēlojama, pūliņu pilna un īsa. Mēs piedzimstam, mums dod vienīgi tik daudz barības, lai mēs neizlaistu garu, un tiem no mūsu vidus, kas spējīgi, liek strādāt līdz vispēdīgajam spēka ato­mam; un tai pašā mirklī, kad mūsu lietderība ir galā, mūs pretīgā nežēlībā nokauj. Neviens dzīvnieks Anglijā, sasniedzis gada vecumu, vairs nezina, ko nozīmē laime vai vaļas brīdis. Neviens dzīvnieks Anglijā nav brīvs. Dzīvnieka dzīve ir posts un verdzība: tā ir tīra patiesība.

Bet vai tā būtu vienkārši daļa no Dabas likumības? Vai tas ir tāpēc, ka mūsu zeme ir tik nabadzīga, ka nespēj nodrošināt pie­nācīgu dzīvi tiem, kas tajā dzīvo? Nē, biedri, tūkstoškārt nē! Anglijas augsne ir auglīga, tās klimats ir labs, tā spēj pārpilnībā apgādāt ar barību daudzkārt lielāku dzīvnieku skaitu nekā tas, kas pašlaik te mājo. Mūsu ferma viena pati spētu uzturēt duci zirgu, divdesmit govju, simtiem aitu - un tie visi dzīvotu tādās ērtībās un cieņā, kādas mēs šobrīd diez vai varam iedomāties. Tad kādēļ gan mēs paliekam šai nožēlojamā stāvoklī? Tādēļ, ka gandrīz visus mūsu darba augļus ir nozaguši cilvēki. Tur, biedri, ir atbilde uz visām mūsu problēmām. Tā koncentrējas vienā vārdā - Cilvēks. Cilvēks ir vienīgais īstais ienaidnieks, kas mums ir. Novāksim no skatuves Cilvēku, un bada un pārpūles galvenais cēlonis būs iznīcināts uz visiem laikiem.

Cilvēks ir vienīgā būtne, kas patērē neražojot. Viņš nedod pienu, nedēj olas, viņš ir par vāju, lai vilktu arklu, viņš nespēj paskriet gana ātri, lai noķertu trušus. Tomēr viņš ir visu dzīvnieku kungs. Viņš liek tos pie darba, atdod tiem tikai nieka mazumiņu, kas neļauj nosprāgt badā, un visu pārējo patur pats. Mēs grūtā darbā aparam zemi, mūsu mēsli dara to auglīgu, tomēr mūsu vidū nav neviena, kam piederētu kas vairāk par paša ādu. Jūs, govis, ko es redzu te savā priekšā, - cik tūkstošus galonu piena jūs esat devušas pēdējā gada laikā? Un kas notika ar pienu, kuram būtu jāizaudzē veselīgi teļi? Vispēdējā lāsīte salija mūsu ienaidnieku rīklēs. Un jūs, vistas, - cik olu jūs esat izdējušas pēdējā gadā, un no cik olām tad izšķīlās cālēni? Visas pārējās nonāca tirgū, lai ienestu naudu Džonsam un viņa sai­mei. Un tu, Dābolīt, - kur ir tie četri kumeļi, kurus tu dzemdēji un kuriem vajadzēja kļūt par balstu un prieku tavās vecumdienās? Visus pārdeva gada vecumā - nevienu no tiem tu vairs nekad neredzēsi. Ko tu jelkad esi saņēmusi kā atmaksu par četrām radībām un nostrādāšanos tīrumā - izņemot niecīgo barības devu un steliņģi?

Un pat tām nožēlojamām dzīvēm, kādas dzīvojam mēs, netiek ļauts sasniegt dabiskās beigas. Par sevi es nekurnu, jo esmu viens no laimīgajiem. Man ir divpadsmit gadu un ir bijis pāri par četrsimt bērnu. Tāda ir cūkas dabiskā dzīve. Taču beigās neviens dzīvnieks neizbēg no nežēlīgā naža. Jūs, jaunie barokļi, kas sēžat te manā priekšā, - nepaies ne gads, kad ikviens no jums izbrēks savu dzīvību uz kaujamā bluķa. Pie šīm šausmām jānonāk mums visiem - govīm, cūkām, vistām, aitām - katram. Pat zirgiem un suņiem nav labāks liktenis. Bokser, tai pašā dienā, kad tavi varenie muskuļi zaudēs spēku, Džonss pārdos tevi uzpircējam, kurš pārgriezīs tev rīkli un izvārīs tevi medību suņiem. Runājot par suņiem - kad tie kļūst veci un bezzobaini, Džonss piesien tiem pie kakla ķieģeli un noslīcina tos tuvākajā dīķī.

Un tāpēc, biedri, - vai nav skaidrs kā diena, ka viss ļaunums mūsu dzīvē ceļas no cilvēcisko būtņu tirānijas? Jātiek tikai vaļā no Cilvēka, un mūsu darba augļi piederētu mums pašiem. Gandrīz vai vienā naktī mēs varētu kļūt bagāti un brīvi. Kas tad mums jādara? Nu protams - dienu, nakti visiem spēkiem jādarbojas, lai gāztu cil­vēku dzimumu! Te būs mana vēsts jums, biedri: Sacelšanās! Es ne­zinu, kad šī Sacelšanās pienāks - varbūt pēc nedēļas vai pēc simt gadiem, taču tikpat droši, kā redzu šos salmus sev zem kājām, es zinu - agrāk vai vēlāk tiks nodibināta taisnība. Nenovērsiet no tā savu skatienu, biedri, visā sava mūža īsajā atlikumā! Un galvenais - nododiet šo manu vēsti tālāk tiem, kas nāks pēc jums, lai nākamās paaudzes turpinātu cīņu līdz pat uzvarai.

Un atcerieties, biedri, lai jūsu apņēmība nekad nesašķobās! Lai jūs nemaldina nekādi argumenti! Nekad neklausieties, ja dzirdat ru­nājam, ka Cilvēkam un dzīvniekiem esot kopīgas intereses, ka vienu labklājība esot arī otru labklājība. Tas viss ir meli. Cilvēks nestrādā nevienas citas būtnes labā kā vien pats savā. Un starp mums, dzīv­niekiem, lai valda pilnīga vienprātība, pilnīgs biedriskums cīņā! Visi cilvēki ir ienaidnieki. Visi dzīvnieki ir biedri.

Šai brīdī izcēlās šausmīga kņada. Kamēr Majors runāja, no sa­vām alām bija izlīdušas četras lielas žurkas un, notupušās uz pakaļ­kājām, klausījās viņā. Suņi bija tās pēkšņi pamanījuši, un, tikai zibe­nīgi iešaudamas alā, žurkas izglāba sev dzīvību. Majors pacēla priekškāju, pieprasīdams klusumu.