Dzīvnieku ferma

- Biedri, - viņš teica, - ir kāds jautājums, kas jāizšķir. Savvaļas radījumi, piemēram, žurkas un truši, - vai tie ir mūsu draugi vai ienaidnieki? Liksim uz balsošanu. Izsaku sapulcei jautājumu: vai žurkas ir biedri?

Balsošana notika nekavējoties, un ar lielum lielu balsu vairā­kumu tika izlemts, ka žurkas ir biedri. Bija tikai četri, kas domāja citādi, - visi trīs suņi un kaķis, kurš, kā atklājās vēlāk, bija balsojis abās pusēs. Majors turpināja:

- Man vairs ir maz kas sakāms. Atkārtošu vienīgi - aizvien atce­rieties savu pienākumu būt ienaidā ar Cilvēku un ar visiem viņa paradumiem. Katrs, kas staigā uz divām kājām, ir ienaidnieks. Katrs, kas staigā uz četrām kājām vai kam ir spārni, ir draugs. Un tāpat atcerieties arī, ka, cīnoties pret Cilvēku, mēs nedrīkstam sākt viņam līdzināties. Pat tad, kad būsiet viņu uzvarējuši, nepārņemiet viņa netikumus. Neviens dzīvnieks nekad nedrīkst dzīvot mājā vai gulēt gultā, vai nēsāt apģērbu, vai dzert alkoholu, vai smēķēt tabaku, vai pieskarties naudai, vai nodarboties ar tirdzniecību. Visi Cilvēka pa­radumi ir ļauni. Un galvenais - neviens dzīvnieks nekad nedrīkst pakļaut tirānijai pats savus līdziniekus. Vāji vai spēcīgi, gudri vai vientiesīgi - mēs visi esam brāļi. Neviens dzīvnieks nekad nedrīkst nogalināt otru dzīvnieku. Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi.

Un tagad, biedri, es jums pastāstīšu par savu viņnakts sapni. Nevaru jums šo sapni aprakstīt. Tas bija sapnis par zemi, kāda tā būs, kad pazudīs Cilvēks. Taču tas atgādināja man kaut ko senaizmirstu. Pirms daudziem gadiem, kad es biju mazs ruksītis, mana māte un pārējās sivēnmātes mēdza dziedāt senu dziesmu, kurai zināja vienīgi melodiju un pirmos divus vārdus. Bērnībā es šo melodiju zināju, bet tā jau izsenis bija izkritusi man no prāta. Taču viņnakt sapnī tā atkal ieskanējās atmiņā. Un vēl vairāk - es atminējos arī dziesmas vār­dus - vārdus, kurus, kā esmu pārliecināts, dzīvnieki dziedājuši se­natnē un kuri izgaisuši jau no daudzu paaudžu atmiņas. Tagad es nodziedāšu jums šo dziesmu, biedri. Es esmu vecs, un balss man ir aizsmakusi, taču, kad būšu iemācījis jums melodiju, jūs paši varēsiet nodziedāt to labāk. Tā saucas "Angļu zvēri".

Vecais Majors nokremšļojās un sāka dziedāt. Kā jau viņš teica, balss bija aizsmakusi, taču viņš dziedāja pietiekami labi, un melodija bija satraucoša - kaut kas starp "Klementīni" un "Kukaraču". Vardi bija šādi:

Angļu zvēri, īru zvēri,

Zvēri visā pasaulē,

Klausieties nu priecas vēsti:

Zelta laiks ir nākotnē!

Agri, vēlu - nāks tā diena,

Kad tiks tirāns Cilvēks gāzts,

Angļu zemes dāsnos laukus

Tikai zvēru pēdas klās.

Riņķi pazudīs no nāsīm,

Ilksis nometīsim mēs,

Laužņus, piešus grauzīs rūsa,

Pātagas vairs neplīkšķēs.

Viss, kas vien tik sapņos rādās:

Kvieši, mieži, auzas, siens,

Pupas, āboliņš un bietes, -

Piederēs mums kādudien.

Angļu zemes lauki staros,

Dzidrum dzidri strauti līs,

Salda vēsma šalks tai dienā,

Kas mums brīvi atnesīs.

Mums ir jāstrādā tai dienai,

Kaut šis darbs mums nāvi nes;

Govīm, zirgiem, zosīm, vistām

Jāpūlas priekš nākotnes.

Angļu zvēri, īru zvēri,

Zvēri visā pasaulē,

Klausieties un vēstiet tālāk:

Zelta laiks ir nākotnē!

Dziedot šo dziesmu, dzīvnieki nonāca gluži nevaldāmā uzbu­dinājumā. Majors vēl nebija īsti ticis līdz beigām, kad viņi sāka dzie­dāt paši. Pat visdumjākie jau bija uztvēruši melodiju un dažus vār­dus, toties apķērīgākie, kā cūkas un suņi, iemācījās visu dziesmu no galvas dažās minūtēs. Un tad, pēc pāris iepriekšējiem mēģināju­miem, visa ferma varenā unisonā skaļi uzsāka "Angļu zvērus". Govis to māva, suņi to gaudoja, aitas to blēja, zirgi to zviedza, pīles to pēkšķēja. Dziesma visus tā iejūsmināja, ka viņi neatņemdamies no­dziedāja to piecas reizes pēc kārtas un būtu turpinājuši visu nakti, ja netiktu pārtraukti.

Troksnis, par nelaimi, uzmodināja misteru Džonsu, kurš izlēca no gultas pilnā pārliecībā, ka pagalmā ir lapsa. Viņš pagrāba bisi, kas aizvien stāvēja guļamistabas kaktā, un izblieza tumsā lādiņu sestā numura skrošu. Skrotis ieurbās kūts sienā, un sapulce mudīgi izbei­dzās. Visi bēgšus glābās katrs savā guļvietā. Putni salēca laktās, dzīv­nieki ierīkojās salmos, un visa ferma acumirklī ieslīga miegā.

II

Trīs naktis vēlāk vecais Majors miegā mierīgi nomira. Viņu ap­glabāja augļudārza malā.