Dzīvnieku ferma

Pienāca jūnijs, un siens nāca turpat vai pļaujams. Vasaras saul­griežu svētkos, kas iekrita sestdienā, misters Džonss aizbrauca uz Villingdonu un "Sarkanajā Lauvā" tā piedzērās, ka neatgriezās mājās līdz pat svētdienas pusdienlaikam. Kalpi rīta agrumā bija izslaukuši govis un pēc tam aizgājuši trušu medībās, nerūpēdamies par to, ka jāpabaro dzīvnieki. Pārbraucis mājās, misters Džonss tūlīt nolikās gulēt uz viesistabas dīvāna, uzklājis uz sejas "Pasaules Jaunumus", tāpēc, kad pienāca vakars, dzīvnieki vēl aizvien bija nebaroti. Pēdīgi viņi vairs nespēja izturēt. Viena no govīm ar ragiem uzlauza klēts durvis, un visi dzīvnieki ķērās klāt apcirkņiem. Tieši tobrīd misters Džonss pamodās. Nākamajā mirklī viņš kopā ar četriem puišiem jau bija klētī un ar pātagām zvetēja uz visām pusēm. Tas nu gāja pāri izsalkušo dzīvnieku panesībai. Pilnīgā vienprātībā, lai gan nekas tāds iepriekš nebija norunāts, viņi metās virsū saviem mocītājiem. Džonss un viņa vīri pēkšņi apjēdza, ka tiek badīti un spārdīti no visām pu­sēm. Viņi vairs nepagalam nebija stāvokļa noteicēji. Nekad agrāk viņi netika redzējuši, ka dzīvnieki šādi uzvestos, un negaidīti sadum­pojušies radījumi, kurus viņi bija paraduši dauzīt un vārdzināt, kā vien iepatīkas, pārbiedēja viņus gandrīz vai līdz nāvei. Pēc brītiņa viņi atmeta ar roku aizstāvēšanās mēģinājumiem un ņēma kājas pār pleciem. Mirkli vēlāk visi pieci pilnā sparā laidās prom pa lauku ceļu, kas veda uz lielceļu, bet dzīvnieki uzvaras priekā dzinās viņiem pakaļ.

Misis Džonsa paskatījās ārā pa guļamistabas logu, ieraudzīja, kas notiek, steigšus iesvieda ceļasomā pāris mantu un aizlavījās no fermas pa citu ceļu. Mozus nolēca no savas laktas un, skaļi ķērk­dams, aizlaidās viņai nopakaļ. Pa to laiku dzīvnieki bija aiztrenkuši Džonsu un viņa kalpus līdz lielceļam un aizcirtuši piecbaļķu vārtus. Un tā nu, pirms viņi vēl bija īsti aptvēruši, kas notiek, Sacelšanās bija sek­mīgi īstenota: Džonss bija padzīts un Muižas ferma piederēja viņiem.

Pirmās piecas minūtes dzīvnieki gandrīz vai nespēja noticēt sa­vai veiksmei. Pirmais, ko viņi pasāka, - visi pilnā sastāvā noaulekšoja visgarām fermas robežām, it kā lai galīgi pārliecinātos, ka šeit nekur vairs neslēpjas neviena cilvēciska būtne; tad viņi drāzās atpakaļ uz fermas ēkām, lai iznīcinātu it visu, kas atgādinātu nīsto Džonsa val­dīšanu. Tika uzlauzts zirglietu šķūnītis staļļu galā; laužņi, deguna riņķi, suņu ķēdes, nežēlīgie naži, ar kuriem misters Džonss parasti kastrēja sivēnus un jērus, - tas viss tika sasviests akā. Groži, pavadas, acu aizsegi, pazemojošās auzu tarbas līdz ar citu drazu tika iemesti ugunskurā, kas dega pagalmā. To pašu izdarīja ar pātagām. Visi dzīv­nieki lēkāja no prieka, redzēdami, kā pātagas nozūd liesmās. Sniedziņš iemeta ugunī arī lentītes, ar kurām tirgus dienās parasti tika izrotātas zirgu krēpes un astes.

- Lentes, - viņš teica, - varētu uzskatīt arī par apģērbu, kas ir cilvēciskas būtnes pazīme. Visiem dzīvniekiem jāstaigā kailiem.

Bokseris, to padzirdējis, atnesa mazo salmu cepurīti, kuru nē­sāja vasarā, lai nelaistu pie ausīm mušas, un iesvieda to ugunī pie visa pārējā.

Gluži īsā laikā dzīvnieki bija iznīcinājuši itin visu, kas viņiem lika iedomāties misteru Džonsu. Tad Napoleons aizveda viņus atpa­kaļ uz klēti un ikvienam izsniedza divkāršu labības devu, turklāt pa diviem biskvītiem katram sunim. Tad viņi septiņas reizes nodziedāja "Angļu zvērus" no viena gala līdz otram, pēc tam ierīkojās naktsguļai un gulēja tā kā vēl nekad.

Viņi tomēr pamodās, kā parasti, rītausmā un, atcerējušies brī­nišķīgo notikumu, visi kopā joņoja ārā uz ganībām. Gabaliņu tālāk ganībās bija paugurs, no kura pavērās skats uz fermas lielāko daļu. Dzīvnieki uzdrāžas paugura virsotnē un vērās visapkārt dzidrajā rīta gaismā. Jā, tas piederēja viņiem - viss, ko vien varēja saskatīt, pie­derēja viņiem! Šīs domas iedvestajā ekstāzē viņi auļoja riņķī, sajūsmā lēkdami augstu gaisā. Viņi valstījās rasā, pilnām mutēm plūca saldo vasaras zāli, spēra gaisā melnās zemes pikas un vilka nāsīs tās rūgteno smaržu. Tad viņi devās pārbaudes apstaigā pa visu fermu un mēmā sajūsmā aplūkoja aramzemi, siena pļavu, augļudārzu, dīķi, krūmāju. Šķita, ka nekad agrāk tas viss nebūtu redzēts, un pat tagad viņi tikai ar pūlēm spēja noticēt, ka viss ir viņu pašu.