Dzīvnieku ferma

Visi dzīvnieki sāka kliegt līdzi: - Kāp ārā, Bokser, kāp ārā! - Taču ore jau bija uzņēmusi ātrumu un attālinājās no viņiem. Nebija īstas skaidrības, vai Bokseris ir sapratis Dābolītes teikto. Bet mirkli vēlāk viņa galva nozuda no lodziņa un ores iekšienē sāka dārdēt viņa va­renie pakavi. Viņš pūlējās izspert sienā caurumu. Reiz bija laiki, kad pāris Boksera spērienu būtu varējuši sašķaidīt ori lupatu lēveros. Bet - ak vai! - spēki bija viņu pametuši; un pēc īsa brīža pakavu rīboņa kļuva vājāka un pamazām noklusa. Dzīvnieki izmisumā ņē­mās aicināt abus orē iejūgtos zirgus, lai tie apstājas. - Biedri, biedri! - viņi sauca. - Nevediet nāvē paši savu brāli! - Taču muļķa lopi, pārlieku stulbi, lai aptvertu, kas notiek, tikai atglauda ausis un pielika soli. Boksera galva lodziņā vairs neparādījās. Pārāk vēlu kā­dam ienāca prātā doma drāzties uz priekšu un aizvērt piecbaļķu vārtus; jau pēc mirkļa ore bija tiem cauri un ātri ripoja prom pa ceļu. Bokseris vairs nekad netika redzēts.

Pēc trim dienām tika paziņots, ka viņš nomiris Villingdonas slimnīcā, kaut arī kopts tik labi, cik vien tas zirgam iespējams. Pa­vēstīt šo ziņu ieradās Kviecējs. Viņš, kā pats apgalvoja, bijis klāt Bok­sera pēdējā stundiņā.

- Tas bija visaizgrābjošākais skats, kādu jelkad esmu redzējis! - Kviecējs teica, pacēlis priekškāju, lai notrauktu asaru. - Es biju pie viņa gultas pašā pēdējā brīdī. Un beigās tik vārgs, ka gandrīz nespēja parunāt, viņš man iečukstēja ausī, ka nožēlojot vienīgi to, ka jāaiziet, kamēr nav pabeigtas vējdzirnavas. "Uz priekšu, biedri!" viņš čuk­stēja. "Uz priekšu Sacelšanās vārdā! Lai dzīvo Dzīvnieku ferma! Lai dzīvo Biedrs Napoleons! Napoleonam vienmēr ir taisnība." Tie bija viņa pēdējie vārdi, biedri.

Te Kviecēja izturēšanās piepeši mainījās. Viņš uz mirkli apklusa, un, pirms turpināja runāt, viņa mazās ačeles aizdomu pilnas nozibsnīja uz visām pusēm.

Viņam esot nācis zināms, viņš teica, ka Boksera promvešanas laikā palaistas muļķīgas un nekrietnas baumas. Daži no dzīvniekiem ievērojuši, ka uz ores, kas aizvedusi Bokseri, bijis uzraksts "Zirgu miesnieks", un pārsteidzīgi nolēmuši, ka Bokseris nosūtīts slakterim. Gandrīz vai neticami, Kviecējs sacīja, ka jel viens dzīvnieks varot būt tik dumjš. Vai tad tiešām, viņš sašutis klaigāja, vicinādams asti un lēkādams šurpu turpu, - vai tad tiešām viņi tik maz pazīstot savu mīļoto Vadoni, Biedru Napoleonu? Bet izskaidrojums nudien esot ļoti vienkāršs. Ore agrāk esot bijusi slaktera īpašums, bet tad to no­pircis veterinārs, kurš vēl neesot paguvis aizkrāsot veco uzrakstu. Tā nu esot radušies šie maldi.

To dzirdot, dzīvnieki izjuta milzīgu atvieglojumu. Un, kad Kvie­cējs turpināja tēlainos sīkumos aprakstīt brīžus pie Boksera nāves gultas, apbrīnojamo gādību, kādu tas saņēmis, un dārgās zāles, par kurām Napoleons samaksājis bez mazākās svārstīšanās, izgaisa viņu pēdējās šaubas, un skumjas, ko viņi juta par sava biedra nāvi, mazi­nāja doma, ka viņš vismaz nomiris laimīgs.

Napoleons pats parādījās Sapulcē nākamās svētdienas rītā un turēja īsu, svinīgu runu par godu Bokserim. Neesot bijis iespējams, viņš teica, pārvest viņu apraudātā biedra mirstīgās atliekas uz apbe­dīšanu fermā, taču viņš pasūtījis lielu vainagu no saimniekmājas dārza laurkoku zariem un aizsūtījis to novietot uz Boksera kapa. Un cūkas pēc dažām dienām gatavojoties rīkot Boksera piemiņai veltītu banketu. Savas runas nobeigumā Napoleons atgādināja abas Boksera iemīļotās maksimas - "Es strādāšu vēl centīgāk" un "Biedram Napo­leonam vienmēr ir taisnība" -, būtu labi, viņš teica, ja ikviens dzīv­nieks pieņemtu šīs maksimas par savām.

Dienā, kurā bija paredzēts bankets, no Villingdonas ieradās pār­tikas preču tirgotāja ore un atveda uz saimniekmāju lielu skalu grozu. Tovakar no mājas skanēja trakulīga dziedāšana, kurai sekoja tāds kā nikns strīds, kas beidzās ap vienpadsmitiem ar šaušalīgu plīs­toša stikla šķindoņu. Nākamajā dienā saimniekmājā neviens nekus­tējās līdz pat pēcpusdienai, un izgāja runas, ka cūkām izdevies nez kur sadabūt naudu, lai nopirktu vēl vienu kasti viskija.

X

Aizritēja gadi. Gadalaiki nāca un gāja, kā lidot aizlidoja īsais dzīvnieku mūžs. Pienāca laiks, kad, izņemot Dābolīti, Bendžaminu, kraukli Mozu un vairākas cūkas, nebija vairs neviena, kurš atcerētos senās dienas pirms Sacelšanās.