Hamlets

Novērsiet to pilnīgi. Un tiem, kas jums uzņē­mušies klauna lomu, neļaujiet runāt vairāk, nekā viņiem rakstīts, jo starp viņiem ir tādi, kas paši sme­jas, lai smīdinātu kādu baru vientiesīgu skatītāju, kaut gan tanī pašā laikā lugā tiek apsvērts kāds sva­rīgs jautājums. Tas ir zemiski un parāda āksta, kas to dara, nožēlojamo godkāri. Ejiet un sagatavojie­ties!

Aktieri aiziet. Ienāk Polonijs, Rozenkrancs un Gildenšterns.

Nu, mans kungs, vai karalis vēlas noskatīties lugu?

Polonijs.

Karaliene arī un tūliņ.

Hamlets.

Lūdziet aktierus pasteigties.

Polonijs aiziet.

Vai arī jūs abi gribētu palīdzēt tiem pasteigties?

Rozenkrancs un Gildenšterns.

Jā, princi.

Abi aiziet.

Hamlets.

Ei, Horācij!

Ienāk Horācijs.

Horācijs.

Šeit, mīļais princi, jūsu rīcībā.

Hamlets.

Tu tiešām, Horācij, man vienīgais, Ar ko var parunāt kā vīrs ar vīru.

Horācijs.

Ak mans princi…

Hamlets.

Nedomā, ka glaimoju. Ko labu gan no tevis varu cerēt, Kam citas mantas nav kā gaišais prāts, Kas tevi ģērbj un baro? Kādēļ glaimusTeikt nabagam? Lai lišķa mēle laiza Šo trulo greznību, lai klanās, rāpo, Kur līdējam kas atlec. Vai dzirdi? Kopš ļaudis pazīstu, tik tevi, draugs, Sirds izraudzījusies, tik tevi vien.

Tu piederi pie tiem, kas pacieš visu Un izliekas, ka necieš it nekā. Ar tādu pašu pateicību saņem No likteņa kā belzienus, tā balvas. Un laimīgs tas, kam prāts ar asinīm Tik labi jaukti, ka tie nekalpo Par stabuli Fortūnai, kura var Pēc patikas to spēlēt.Rādi man To vīru, kas nav savas kaisles vergs, To uzņemšu sirds dziļākajās dzīlēs,Un to es ieslēgšu sirds dziļumā, Kā esmu tevi uzņēmis. Bet pietiks. Jau tā par daudz. Drīz sāksies izrāde, Ko noskatīsies arī karalis. Viens skats tur ļoti līdzīgs apstākļiem,Ko esmu stāstījis par tēva nāvi.

Es lūdzu, šīs ainas laikā novēroAr visiem savas skaidrās dvēsles spēkiem Tu manu tēvoci. Ja viņa slēptais grēks Kaut kādā veidā sevi nenodod, Tad rēgs, ko redzējām, ir ļaunais gars Un manas aizdomas ir netīras Kā kalve Vulkānam. To novēro. Es cieši viņam sejā lūkošos. Un beigās apvienosim spriedumus Par visu redzēto.

Horācijs.

Nu labi, princi. Ja, lugu izrādot, viņš ko nočieptu Un aizmuktu, es zagto samaksāšu.

Hamlets.

Jau nāk uz izrādi; man jāsaslimst.

Ej savā vietā tu!

Dānijas maršs. Atskan taure. Ienāk karalis, karaliene, Polonijs, Ofēlija, Rozenkrancs, Gildenšterns un citi pavadoņi, gvardi lāpām rokās.

Karalis.

Kā klājas mūsu radam Hamletam?

Hamlets.

Lieliski, patiesi! Pārtieku no hameleona barī­bas: ēdu gaisu, piekožot solījumus. Tītarus jūs ne­varat tā barot.

Karalis.

Šī atbilde neattiecas uz mani, Hamlet; tie nav mani vārdi.

Hamlets.

Mani arī vairs ne.

Poloniļam.

Mans kungs, jūs teicāt, — kādreiz universitātē esot spēlējuši teātri?

Polonijs.

Jā, mans princi, un mani uzskatīja par labu ak­tieri.

Hamlets.

Ko jūs tēlojāt?

Polonijs.