Hamlets

Vēl saule, mēness savu ceļu ies,Pirms mūsu mīlestība izbeigsies.Bet ak! Jums laikā pēdējā ir prātsTik noskumis, ka mani bažas mācPar jums. Bet, dārgais draugs, es tomēr lūdzuDaudz nenobažīties par to, ko sūdzu,Jo sievietei, cik mīl, tik rūpes krājasVai nu nemaz, vai mērā neapstājas.Ka mīlu jūs, to jūt jums paša sirds,Un bailes man, tāpat kā mīla, mirdz;Jo lielu mīlu satraukt mēdz ik nieks:Tāds satraukums ir mīlas liecinieks.

Aktieris — karalis.

Jā, mīļā, tuvojas laiks projām doties, Es jūtu savus spēkus izbeidzoties. Ap tevi pasaule šī skaistā būs,

Sirds jaunā mīlā laimi, prieku gūs. Varbūt cits laulāts draugs…

Aktieris — karaliene.

Ak, rimstiet jel! Tā būtu nodevība, Ja pirmā bija īsta mīlestība. Lai lāsts man otra vīra glāsti kļūtu, Ja ņemtu to, kas pirmo nāvēj's būtu.

Hamlets sāņus.

Vērmeles, vērmeles.

Aktieris — karaliene.

Tās saites, kas pa otram lāgam sien, Nav mīla, tikai aprēķins zems vien. Es savu pirmo vīru otrreiz kauju, Kad gultā otram sevi skūpstīt ļauju.

Aktieris — karalis.

Es ticu, ka tev sirds tā runāt liek,

Bet apņemšanās bieži lauzta tiek.Ik solījums ar atmiņu mums saistās,Dzimst kvēls, bet drīz vien atdziest domas skaistās.Kā auglis zaļš tās turas vēl pie zara,Bet gatavs attrūkst pats no sava svara.Ir zīmīgi, ka nemaksājam ašiTos parādus, ko aizdodam sev paši,Ko apsolāmies kaislībā, tas irstKā nebijis, kad pati kaisle mirst.Tos likumus, ko prieks vai bēdas dod,Kā prieks, tā bēdas arī apiet prot.Ir pasaule tik viltus maiņu ainas.Nav brīnums tad, ka mūsu mīla mainās.Jo jautājums, ko allaž pētām mēs:Vai mīla laimi vai laime mīlu nes.Krīt varenais, jūk viņa favorīti.

Kāpj nabagais, — pat naidnieks sveic to glīti.Šai ziņā mīlestība laimi ciena.Tam draugu daudz, kam nevajag neviena.Bet, trūkumā ja drauga slieksni mīsi,Tu draugā naidnieku drīz saskatīsi.Bet, pabeidzot, kur sāku, jāatzīst,Ka mūsu griba, likten's savrup klīst,No ieceres var rasties sajukums, —Mums pieder nodoms vien, ne iznākums.Tev tagad šķiet, nekad tas nenotiks,Bet kā būs tad, kad vīru kapā liks?

Aktieris — karaliene.

Lai zeme liedz man maizi, debess — gaismu. Lai prieks un atpūta man kjūst par baismu, Lai uzticība kļūst man izmisums Un cietumsiena — skaidrais debess jums,

Lai viss, kur pazinu es prieka vaigu, Ko daru, sabrūk man ar dārdu baigu, Lai vajā cilvēku un debess nievā, Ja, atraitne, es otrreiz kļūstu sieva!

Hamlets.

Bet ja nu viņa lauž šo zvērestu?

Aktieris — karalis.

Šis zvērests dziļš. Ak mīļā, ļauj man brīdi; Man gars ir gurds, es kādu laika sprīdi To miegā veldzēšu.

Iemieg.

Aktieris — karaliene.

Nu, atpūties! Starp mums neviens nemūžam nestāsies!

Aiziet.

Hamlets.

Kundze, kā jums patīk šī luga?