Hugo Kabrē izgudrojums

Bet Hugo bija aizdomājies. Vai stacijas inspektors ir sācis izmeklēšanu un atklājis, ka Hugo tēvocis pazudis? Hugo tagad nedrīkst nonākt inspektora rokās, ne jau tagad, kad viņš ticis tik tuvu mehāniskā cilvēka mīklas atrisinājumam. Viņam nevajadzēja iet uz kino! Nevajadzēja pamest staciju!

Hugo sirds strauji sitās. Viņam bija jātiek aiz sienām pārbaudīt pulksteņus, bet Izabella visu laiku runāja. Viņš gan pēdējās minūtes nebija klausījies meitenes vārdos. Izlēmis, ka tagad būtu droši, zēns piecēlās un metās prom, attālinoties no stacijas inspektora.

- Atbildi, Hugo! - meitene sauca, saķēra viņu aiz rokas un apstādināja. - Kur tu skrien?

- Man jāiet.

- Tieši to jau es jautāju… kurp jāiet? Es prasīju, kur tu dzīvo.

Hugo apstājās un lūkojās uz meiteni.

- Es par tevi neko nezinu, - viņa sacīja. - Tu zini, kur es dzīvoju, pazīsti manus vecākus. Lai mēs būtu draugi, man šis tas ir jāzina arī par tevi, vai ne? Kāpēc tu man neko nestāsti?

Hugo atkal metās skriet.

- Hugo! - meitene sauca. - Apstājies! Pagaidi mani!

Zēns atgriezās un palīdzēja meitenei piecelties, nespējot novērst skatienu no atslēgas. Izabella to pamanīja un pabāza atslēgu zem savām drēbēm.

- Kur tu to dabūji? - Hugo nočukstēja.

- Kur tu dzīvo? - meitene prasīja.

Neviens no viņiem neatbildēja.

Pēkšņi Izabella atkal sāka skriet, un šoreiz Hugo dzinās pakaļ viņai. beidzot meitene apstājās pie kafejnīcas un apsēdās pie galdiņa, galīgi aizelsusies. Arī Hugo apsēdās. Pie galdiņa pienāca viens no stacijas baložiem un palūkojās uz zemē nokritušajām maizes drupačām.

- Kāpēc tevi tik ļoti interesē mana atslēga? - Izabella gribēja zināt.

- Pastāsti, kur tu to dabūji!

Dīzeļvilciena dzinējs izgrūda apdullinošu kaucienu, kas noslāpēja visas pārējās stacijā dzirdamās skaņas un lika Hugo salēkties, kā jau allaž. Bērni lūkojās viens uz otru, nesakot ne vārda, līdz pienāca kafejnīcas vadītāja un lika abiem doties prom. Viņi šķīrās pat neatvadījušies.

10 Piezimīu grāmatiņa

Nākamajā dienā hugo rotaļlietu stendā ieradās vēlu. viņš izlaida pirkstus caur netīrajiem, izspūrušajiem matiem un paberzēja acis.

Vecais vīrs noskatījās uz zēnu, nolika malā kārtis un steidzās viņam pretī. Hugo pamanīja, ka pārdevēja seja ir sarkana.

Viņš pietraucās pie Hugo kā dīzeļvilciens un saķēra zēnu aiz rokas. - Atdod to man! - vecais uzšņāca.

- Ko tad? - Hugo pārbijies izsaucās.

- Kā tu uzdrošinies ielauzties manā mājā!

- Par ko jūs runājat? - Hugo jautāja.

- Kur tā ir? Kur ir piezīmju grāmatiņa? - vecais sauca. - Kā tu iekļuvi manā mājā? Vai tu esi jucis? Es taču būtu tev to atdevis! Un to tu izdarīji pēc tam, kad es biju devis tev darbu un iespēju uzsākt jaunu dzīvi? Tu man atmaksāji ar zagšanu un meliem! Es redzēju, kā tu liki kabatās detaļas. Tomēr es tev neaizrādīju. Tu uzturēji manu rotaļlietu stendu kārtībā un apzinīgi laboji rotaļlietas. Tu biji izpalīdzīgs. Ak Dievs, man pat patika tava sabiedrība! Bet tad tu ielauzies manā mājā! Brīnos, ka tu vēl uzdrošinies rādīties man acīs! Tu esi viena vienīga vilšanās! - Vecais sāka klepot un pamāja, lai Hugo iet prom.

Tobrīd Hugo pār vecā vīra plecu pamanīja Izabellu, kuras galva parādījās virs letes. Meitene iznāca rotaļu stenda priekšā un nedaudz pacēla vienu roku.

Tajā bija piezīmju grāmatiņa.

Tad Hugo sacīja vecajam vīram: - Atļaujiet man vismaz atvadīties no Izabellas!

Meitene paslēpa piezīmju grāmatiņu aiz muguras.

Vecais noslaucīja lūpas un uzrūca: - Nē! Ej prom!

Hugo steidzās pie Izabellas.

- Es jau teicu, ka tā nav sadedzināta! - meitene čukstēja. - Kas tie par zīmējumiem?

- Es taču teicu, lai neskaties! Atdod!

- Nē, - meitene noskaldīja, ielika piezīmju grāmatiņu kabatā un pieturēja to ar roku.

Hugo paskatījās pār plecu. Viņam pakaļ dzinās vecais vīrs. Nebrīdinot Hugo apķērās Izabellai ap kaklu un apskāva meiteni. Bija skaidri redzams, ka viņa ir pārsteigta.

- Laid viņu vaļā! - vecais uzbļāva, mēģinot saķert Hugo aiz pleca.

Hugo palaida vaļā Izabellu un izvairījās no vīra tvēriena. Tad zēns metās prom pa gaiteni pat neatskatoties.

11 Zagtiedārgumi

Asarām acīs Hugo brāzās cauri pūlim un paslēpās stacijas sienās. Viņš steidzās uz savu istabu, aizvēra durvis un aizdedzināja sveces. Zēns bažīgi piegāja pie kastēm, kas bija sakrautas stūri, un izvilka ārā mehānisko cilvēku.

Pagājušās nedēļas laikā Hugo bija labi pastrādājis. Viņš bija salabojis visas mehāniskā cilvēka salauztās detaļas un pacietīgi iekustinājis tās, kas bija pārāk sarūsējušas, lai kustētos. Zēns bija uzšuvis mehāniskajam cilvēkam jaunas drēbes, ieeļļojis un nopulējis visus mehānismus. Tagad tas beidzot turēja rokā ari Hugo pašgatavoto pildspalvu ar metāla galu.

Zēns paņēma rokā sveci.

Mehāniskā cilvēka mugurā bija liels sirdsveida atslēgas caurums ar sudraba malām.

Kopš brīža, kad Hugo bija aizskrējis no gaiteņa pie rotaļlietu stenda, viņa kreisās rokas plauksta bija sažņaugta dūrē, un tagad viņš to atvēra kā ziedu.