Hugo Kabrē izgudrojums

Kamēr Hugo strādāja, vecais pārdevējs spēlēja kārtis. Hugo tēvs bija iemācījis dēlam dažas kāršu spēles un arī kavējis laiku, rādot kāršu trikus. Hugo par kārtīm jau bija aizmirsis. Skatoties, kā vecais vīrs spēlē, zēns jutās apburts. Vecis nevis vienkārši sajauca kārtis, bet izveidoja no tām vēdekli, uzsita pa to, lai kārtis lēktu gaisā, veidojot arku, kas stiepās no viņa vienas rokas otrā. Viņš prata pāršķirt kārtis ar vienu roku, un aiz pirmā kāršu vēdekļa uzreiz parādījās otrs. Viņš pat spēja likt kārtij lidot gaisā, bdz tā piezemējās kaudzē pie citām. Kā gan tik riebīgs, vecs vīrs spēja paveikt kaut ko tik apbrīnojamu?

Nākamreiz, dodoties uz darbu, Hugo paņēma līdzi savu kāršu kavu. īsi pirms darba beigām zēns piegāja pie vecā vīra un apsēdās blakus.

- Parādiet, kā jūs to darāt ar kārtīm!

- Ko tad? Spēlēju pasjansu?

- Kā jūs liekat kārtīm peldēt gaisā un veidot tiltus?

- Vai tad es to daru? - vecais pārjautāja. - Nemaz nepamanīju! Atgriezies pie darba, iekams neesmu sadusmojies.

Bet Hugo nepakustējās.

Vecais vīrs vilcinājās. Viņš piemiegtām acīm nopētīja zēnu, tad pacēla kārtis un izvietoja rokās kā vēdekli. Viņš lika tām dejot, lidot un peldēt gaisā.

Hugo stāvēja un sajūsmināts skatījās, līdz vecā vīra balss izrāva viņu it kā no citas pasaules.

- Gana! Marš, strādāt!

Bet dienas gaitā Hugo šad un tad pameta skatienu uz veco vīru, kas joprojām turpināja izmēģināt dažādus kāršu trikus. Dažkārt Hugo likās, ka vecais it kā uzstājas tieši viņam par prieku un grib , lai viņš to visu redz.

Beidzot vecais pārdevējs aizsnaudās, un Hugo sajuta, ka viņam uz pleca kāds uzsit. Zēns pagriezās un pamanīja meiteni ar spilgti sarkanu grāmatu rokā. Viņa pielika pirkstu pie lūpām.

- Pēc desmit minūtēm grāmatu veikalā, - viņa čukstēja. - Zorža paps negrib mani te redzēt. - Tad viņa aizslīdēja aiz soliem un kolonnām un pazuda skatienam.

- Es sāku meklēt tavu piezīmju grāmatiņu, - meitene sacīja, kad Hugo ienāca grāmatnīcā.

- Tikai nemēģini to lasīt!

-Ja es tavu grāmatiņu atradīšu, tev jāļauj man to apskatīt.

-Tad labāk nemaz nemeklē! - Hugo noburkšķēja.

- Es tikai mēģinu tev palīdzēt! Kāpēc tu esi tik nejauks?

Hugo samirkšķināja acis. Līdz šim viņš nebija iedomājies, ka būtu nejauks. Vecais vīrs gan bija nejauks, bet ne jau Hugo. Zēnam taču nebija izvēles… viņam bija jāglabā grāmatiņas noslēpums, bet viņš nespēja to paskaidrot meitenei.

Viņa tur stāvēja, rokas sānos iespiedusi, un lūkojās uz Hugo ar neizprotamu skatienu. Meitene izskatījās ļoti pieaugusi, un šķita, ka viņa pēkšņi, pavisam negaidot, ir vīlusies zēna rīcībā; viņam kļuva skumji. Zēns novērsās un ieslidināja rokas kabatās.

- Lūdzu, apsoli, ka nevērsi to vaļā, - puika beidzot sacīja.

- Labi, - meitene nikni attrauca, bet pēc brīža piebilda: - Bet, ja tā nokritīs zemē un nejauši atšķirsies kāda lapa, es netaisos to pacelt ar aizvērtām acīm.

Pēkšņi nodžinkstēja durvju zvans, un grāmatnīcā ienāca jauns vīrietis.

- Etjēn! - meitene iesaucās.

- Sveika, Izabella! — viņš sveicināja.

Tatad viņu sauc Izabella , Hugo nodomāja.

- Sen neesam tikušies. Kā veicas ar rotaļlietu stendu?

- Ļoti labi, - Izabella attrauca un tad norādīja uz zēnu sev līdzās: - Šis ir mans draugs… ēm…

- Hugo.

Etjēns pasmaidīja un paspieda Hugo roku.

- Etjēns strādā kinoteātrī netālu no manām mājām. Viņš šad tad ielaiž mani kinoteātrī par velti, jo Zorža paps man neļauj skatīties fdmas.

- Es vienmēr iežēlojos par cilvēkiem, kam patīk filmas. Nespēju tur neko padarīt. Vai tev patīk filmas, Hugo?

- Tētis mani parasti veda uz kino dzimšanas dienā, - viņš atteica.

- Ko tu esi redzējis? - Izabella gribēja zināt. Hugo palūkojās uz abiem. Viņš domāja par visām

tām reizēm, kad ar tēvu bija kinoteātri, cik ļoti viņiem bija patikusi kinoteātra noslēpumainā tumsa.

Beidzot Hugo atbildēja uz Izabellas jautājumu. - Pagājušā dzimšanas dienā mēs noskatījāmies filmu par kādu viru, kas karājās pie milzīga pulksteņa rādītājiem.

- Ta ir loti laba! Tas nosaukums ir “Beidzot drošībā”, - sacīja Izabella. - To filmējis Harolds Loids.

- Es uz pāris dienām aizbraukšu no pilsētas, lai apciemotu ģimeni, - sacīja Etjēns. - Bet nākamnedēļ, kad būšu atgriezies, atnāciet uz kinoteātri! Es strādāšu otrdien. Pamēģināšu jūs dabūt iekšā par velti.

- Es nevaru… - Hugo iesāka.

- Tev jānāk! - Etjēns smaidot uzstāja. - Apsoli, ka ieradīsies!

- Es nevaru.

- Nu taču, Hugo! Apsoli! - Izabella lūdza. Domājot par kino, Hugo pēkšņi atcerējās, ka tēvs

viņam bija stāstījis, kā bērnībā pirmo reizi aizgājis uz kino - toreiz, kad kinofilmas vēl bija liels brīnums. Hugo tēvs bija iegājis tumšā istabā un uz baltā ekrāna redzējis, kā raķete trāpa tieši Mēness cilvēkam acī. Tēvs stāstīja, ka nekad iepriekš neko tādu neesot piedzīvojis. Bijusi tāda sajūta, it kā viņš sapņotu dienas laikā.

- Labi, es apsolu, - Hugo sacīja.

Izabella pasita padusē savu jauno grāmatu -“Grieķu mitoloģiju” - un sacīja: - Ļoti labi! Tiksimies tur. Tagad man jāiet. Jāmeklē kaut kas svarīgs.

-Tikai never vaļā piez… - Hugo iesāka, bet Izabella jau bija laukā pa durvīm.