Hugo Kabrē izgudrojums

Hugo paskatījās uz grāmatu, kas stāvēja pie viņa gultas, - “Praktiskā kāršu maģijas un ilūziju rokasgrāmata”. Zēns to bija ļoti centīgi izpētījis un iemācījies izpildīt visus tajā aprakstītos trikus. Un viņam veicās ļoti labi. Hugo beidzot bija izpratis saistību starp hronoloģiju un maģiju, kā to bija stāstījis viņa tēvs. Ta vairs nebija tikai izpratne par mehānismiem, bet neparasta pirkstu veiklība un talants, it kā pirksti paši zinātu, kas jādara. Hugo pirksti spēja paveikt vispārsteidzošākos trikus. Viņš bija atklājis, kas spēj likt kārtīm lidot, viņš saprata, kā pārvērst marmora bumbiņas par pelēm un kā saplēstu papīru atkal padarīt par veselu. Bet vissvarīgākais bija tas, ka, apskaujot Izabellu, viņš bija licis nozust meitenes kaklarotai tā, ka viņa pat nemanīja.

Hugo trīcēja rokas.

Viņš bija pabeidzis labot mehānisko cilvēku. Vienīgi vēl bija nepieciešama atslēga. Oriģinālā atslēga bija pazudusi ugunsgrēka laikā, un visas pārējās atslēgas, ko zēns bija atradis stacijā vai rotaļlietu stendā, izrādījās nederīgas. Bet, kad Hugo ieraudzīja atslēgu uz Izabellas kakla, viņš skaidri saprata, ka tā būs īstā. Un nu tā viņam bija rokā.

12 Ziņa

Zēns ielika atslēgu sirdsveida atslēgas caurumā mehāniskā cilvēka mugurā.

Viņam bija taisnība: tā tieši derēja. Hugo prāts auļoja. Beidzot viņš uzzinās ziņu, kuru tik ilgi bija gaidījis!

Bet, tiklīdz Hugo sāka griezt atslēgu, viņš sadzirdēja nograbam durvis.Tas atvērās, pirms zēns paspēja apsegt mehānisko cilvēku. Zēns pat iekliegties nepaguva, kad kāds tumšs tēls ieskrēja pa durvīm, metās viņam virsū un nogāza zemē. Viņš sāpīgi atsitās pret grīdas dēļiem.

- Tu nozagi manu atslēgu!

- Ko tu te dari? Tu nedrīksti šeit atrasties! - Hugo sauca.

- Kāpēc pēc tam, kad es biju tev palīdzējusi, tu nozagi manu atslēgu? Es taču atradu tavu piezīmju grāmatiņu! Es gribēju tev to atdot! Es tikai vēlējos, lai tu man par to pastāsti! Man pašai vajadzēja to riebīgo grāmatiņu sadedzināt…

- Ej prom! - Hugo šņāca Izabellai sejā. - Tu visu sabojāsi! Pazūdi!

Liekot lietā visu savu spēku, zēns atgrūda Izabellu un sāka stumt viņu uz durvju pusi, mēģinot dabūt laukā no telpas.

Bet Izabella cīnījās pretī. Drīz vien viņa ar ceļa palīdzību atkal bija Hugo piespiedusi pie grīdas, meitene turēja abas zēna rokas, neļaujot viņam kustēties. Abi smagi elpoja.

- Kas šī ir par vietu? - meitene prasīja. - Kas tu esi - sveču gaisma spulgoja viņas tumšajās, dusmīgajās acīs.

- Tas ir noslēpums! Es nedrīkstu tev neko stāstīt!

- Tas vairs nav nekāds noslēpums, jo es jau esmu šeit! Tagad stāsti! - Meitene viņam atkal sāpīgi iebakstīja ar celi.

- Te es dzīvoju, - Hugo atcirta.

Izabella pat nepakustējās.

- Vai to tu gribēji zināt? Nu, tagad tu zini.

Izabella klusi jautāja: - Kāpēc lai es tev ticētu? Tu

esi melis un zaglis. Kur ir mana atslēga?

Skopajā sveču gaismā Izabella vēl nebija pamanījusi mehānisko cilvēku, kas atradās pavisam netālu. Hugo mēģināja izrauties no viņas tvēriena, bet velti.

Meitene pirmo reizi kārtīgi palūkojās apkārt. Beidzot viņa ieraudzīja mehānisko cilvēku. Gandrīz palaidusi Hugo vaļā, joprojām turot viņu aiz vienas rokas locītavas, Izabella pievirzījās tuvāk mehāniskajam cilvēkam.

- Tas bija uzzīmēts tavā piezīmju grāmatiņā! -meitene teica, palūkojoties uz Hugo. - Kas te notiek?

Zobratiņi Hugo galvā sāka griezties.

- To pirms nāves izgatavoja mans tēvs, - Hugo meloja.

- Kā gan mana atslēga varētu derēt tava tēva mehānismam? Tas nav loģiski.

Hugo par to nebija iedomājies. - Nezinu, - viņš atcirta. - Bet, tiklīdz es ieraudzīju tavu atslēgu, es zināju, ka tā būs īstā.

-Tāpēc tu to nozagi, - Izabella noskaldīja.

- Es nezināju, kā lai citādi to dabūju, - zēns atteica.

- Tu būtu varējis pajautāt.

Izabella ar brīvo roku atmeta matus no sejas. - Kas notiek, kad to iedarbina? - meitene jautāja.

- Nezinu. Man līdz šim nebija atslēgas.

- Nu, tad nesēdi te kā sālsstabs, - meitene izrīkoja. - Iedarbini to!

- Nē, - Hugo ietiepās.

- Kāpēc ne?

- Es… es vēlos to iedarbināt vienatnē.

Izabella paskatījās uz Hugo. Viņa joprojām

bija ļoti dusmīga. Palaidusi vaļā zēna roku, viņa to atgrūda, satvēra atslēgu un vairākas reizes pagrieza.

Hugo iekliedzās, bet bija jau par vēlu. -Tam vajag tinti! - zēns sauca un ātri atvēra tintes pudelīti, un ielēja dažas piles mazajā tintnīcā.

Bērni vēroja, kā zobrati un sviras mehānismā sāk darboties. Tie dūca un griezās. Hugo sirds dauzījās. Viņam bija vienalga, ka blakus sēž Izabella. Patiesībā tam vairs nebija nekādas nozīmes. Svarīga bija tikai zina.

Daudzu precīzu vairākpakāpju sistēmu kustība, ko papildināja smalki noslīpētas darbības, iekustināja mehānisko cilvēku. Atslēga pagrieza vairākus zobratus, kas bija izvietoti līdz pat figūras pamatnei. Pamatnes pēdējais zobrats iekustināja vairākus misiņa diskus, kam bija precīzi nogrieztas malas. No augšas diskiem pieskārās divas āmuriem līdzīgas detaļas, tās cēlās un krita, kamēr disks griezās. Un āmuru kustības savukārt iekustināja vairākus stienīšus, kas