Hugo Kabrē izgudrojums

ietiecās mehāniskā cilvēka torsā. Tur stienīši pagrieza citus plecu un kakla mehānismus. Plecs iedarbināja elkoni, un, kad darbībā iesaistījās elkonis, sāka kustēties arī plaukstas locītava un plauksta. Izbrīnā iepletuši acis, Hugo un Izabella vēroja, kā lēnām sāk kustēties mehāniskā vīra roka…

Bērni aizturēja elpu. Mehāniskais cilvēks iemērca spalvu tintnīcā un sāka rakstīt.

Bērni mēģināja izlasīt uzrakstīto, bet tur nebija ne burtu, ne vārdu, ne teikumu, tikai nesaistītas švīkas. Mehāniskais cilvēks nemaz neprata rakstīt.

Hugo gandrīz izrāva viņam no rokas spalvaskātu. Viņš jutās tik vīlies! Mehāniskais cilvēks nav salabots. Hugo noteikti kaut ko palaidis garām. Viņš ir izgāzies.

- Dod man piezīmju grāmatiņu! - Hugo asi uzsauca Izabellai.

Izabella, zēna uzstājīguma izbiedēta, izvilka no kabatas grāmatiņu un sniedza to viņam. Hugo izrāva piezīmju grāmatiņu viņai no rokām un izdarīja to, ko jau sen bija gribējis. Viņš drudžaini salīdzināja savu darbu ar tēva zīmējumiem.

Zēns bija visu izdarījis pareizi.Tam vajadzēja strādāt.

Pēkšņi Hugo jutās pavisam muļķīgi - gan tāpēc, ka bija iedomājies salabot mehānisko cilvēku, gan tāpēc, ka bija cerējis izlasīt kādu ziņu no tēva.

Viss viņa darbs bija kaķim zem astes.

Hugo jutās salauzts.

Viņš aizvilkās līdz istabas tumšākajam stūrim, nolika piezīmju grāmatiņu plauktā un paslēpa seju rokās.

Bet mehāniskais cilvēks turpināja savu darbu.

Tas mērca spalvu tintnīcā un vilka ķekšus un strīpas uz baltā papīra. Izabella palika savā vietā, vērojot, kā lapu cita pēc citas noklāja savādās svītras. Mehāniskā cilvēka kustības bija tik reālas, ka tas pat pagrieza galvu pret tintnīcu, kad iemērca tajā spalvu.

Un tad notika kaut kas neticams.

Izabella noelsās. Hugo pagriezās, palūkojās uz meiteni un skriešus metās pie viņas.

Hugo pēkšņi saprata. Mehāniskais cilvēks nebija vienkārši vilcis svītriņas. Tās sāka veidot attēlu, kas šķita pietuvināmies ar katru brīdi.

Mehāniskais cilvēks nerakstīja… viņš zīmēja!

Radīja zīmējumu, kuru Hugo tūlīt pat pazina. Viņam pār muguru pārskrēja tirpas.

Tā nu ŠIS STĀSTS BEIDZĀS. Tagad jūs zināt, kāda noslēpumaina zīmējuma atklāšanu es pieminēju grāmatas sākumā. Tas bija paslēpts skaista mehānisma zobratos, gaidot, kad nozagtā atslēga to izlaidīs brīvībā. Aizkari aizveras, ekrāns satumst.

Bet sākas kāds cits stāsts, jo viens stāsts ved pie nākamā, un šis aizvedīs līdz pat Mēnesim.

Otrā daļa

1 Paraksts

Hugo trīcēdams sēdēja pie mehāniskā cilvēka. Protams, viņš pazina šo zīmējumu. Tā bija aina no viņa tēva bērnības filmas. Tātad Hugo bija bijusi taisnība! Tā bija ziņa no tēva. Ko gan tā nozīmēja?

Tikai šajā brīdī bērni saprata, ka mehāniskais cilvēks vēl joprojām strādā. Šķita, ka tas sastindzis pusvārdā, it kā ieturot pauzi. Hugo kā apburts skatījās, kā viņš iemērca tintnīcā spalvu, novietoja roku uz papīra un… parakstīja zīmējumu.

- Tas ir Zorža papa vārds! - nočukstēja Izabella. Viņa izskatījās pagalam apmulsusi. - Kāpēc tava tēva mehāniskā lelle parakstījās ar Žorža papa vārdu?

Meitene izbrīnīta skatījās uz Hugo, bet tad viņas sejas izteiksme mainījās. — Tu man atkal sameloji! Tā nemaz nav tava tēva mehāniskā lelle!

Hugo blenza tukšumā. Tas viss bija tik nejēdzīgi!

- Vai tu klausies manī, Hugo? To neizgatavoja tavs tēvs!

Hugo pacēla skatienu un noslaucīja asaras. - Nē, -viņš nočukstēja.

- Tad kāpēc tas parakstīja Zorža papa vārdu? Kāpēc tam derēja mana atslēga?

- Nezinu, - zēns novilka.

- Melis! - Izabella auroja. - Tu kaut kur šo mašīnu nozagi! Tu to nozagi Zorža papam! Un arī piezīmju grāmatiņa noteikti nav tava. Tu noteikti arī to esi nozadzis!

- Neesmu vis!

- Melis, - Izabella nošnāca.

- Ta bija mana tēva piezīmju grāmatiņa! Viņš to visu uzzīmēja!

- Es vairs neticu nekam, ko tu saki, Hugo!

Izabella izņēma atslēgu no mehāniskā cilvēka muguras, ievēra atslēgu ķēdītē, aplika to ap kaklu, kā arī paķēra no mazā galdiņa zīmējumu.

- Ko tu taisies darīt? - Hugo jautāja, saķerot zīmējumu, kas bija Izabellas rokās. - Atdod to man!

- Uz tā ir mana krusttēva vārds. Tas ir mans!

Bērni stīvējās ap papīra lapu, līdz tā pārplīsa uz

pusēm. Pēc klusuma mirkļa Izabella paņēma savu pusi, piecēlās un devās uz durvīm.

Hugo aši salocīja un ielika kabatā savu zīmējuma daļu un steidzās pakaļ Izabellai, pametot mehānisko vīru istabas vidū.

- Kurp tu ej? - Hugo sauca.

- Iešu pie Zannas mammas, lai noskaidrotu, kas te notiek. Neseko man!

Bērni izskrēja cauri stacijai. Bija jau vēls, un ēka bija gluži klusa. Vecais vīrs rotaļlietu stendu slēgs pēc kāda laika, tāpēc Izabella skrēja mājup, cik ātri vien spēja. - Atšujies, Hugo Kabrē! - meitene pār plecu sauca, bet zēns mina viņai uz papēžiem.