Hugo Kabrē izgudrojums

- Nē! Vienīgais, ko es pateikšu, ir tas, ka man jāaizstāv savs vīrs. Un labākais, kā to izdarīt, ir visu aizmirst. Lūdzu, ticiet man! Nekad vairs pie šīs sarunas neatgriezīsimies.

2 S k ap i s

Sēžot guļamistabā, bērni dzirdēja atveramies dzīvokļa durvis. Vecais virs ienāca iekšā, skaļi klepodams. Sieviete pačukstēja Hugo: - Viņš nedrīkst uzzināt, ka tu esi bijis šeit! Sēdi pavisam klusi, lai viņš var mierīgi paēst, tad es aizvedīšu viņu uz vannas istabu, bet tu varēsi izlavīties ārā. Tā kā lai no jums ne skaņas nedzirdētu! - Viņa uzmeta skatienu slēgtajam skapim. Tas bija pavisam ātrs acu uzmetiens, bet gan Hugo, gan Izabella to pamanīja. Sieviete izgāja no guļamistabas un aizvēra durvis.

Hugo un Izabella kādu laiku nikni blenza viens uz otru, un tad Hugo čukstēja: - Viņa skatījās uz skapi. Tur noteikti kaut kas ir paslēpts.

- Es jau to pārmeklēju, kad mēģināju atrast tavu piezīmju grāmatiņu, - meitene attrauca. - Tur nekā nav.

- Tad pameklē vēlreiz! - Hugo nošņācās.

- Ne jau tu noteiksi, ko man darīt! - Izabella atcirta, bet, brīdi padomājusi, meitene izmakšķerēja no kabatas sprādzi. Pēc mirkļa durvis bija vaļā.

Meitene vēlreiz pārskatīja skapī iekārtos mēteļus, salocītos palagus un citas drēbes zemākajos plauktos.

Viņa paņēma krēslu, uz kura Hugo bija sēdējis, uzkāpa uz tā un pārbaudīja augstākos plauktus, bet ari tur neko neatrada. Kad Hugo paskatījās uz skapi, viņš pamanīja kaut ko dīvainu. Pašā augšā bija dekoratīvs panelis, kurā bija divas šauras, paralēlas plaisas. Zēns norādīja uz tām Izabellai. Viņa pastiepās un pieklaudzināja pie koka. Izklausījās, ka aiz tā ir tukšums. Stāvot uz krēsla, meitene varēja tikt klāt koka cilnim, kuru vajadzēja paraut, lai panelis atvērtos kā atvilktne.

Izabella iekliedzās un palaida vaļā koka kasti. Meitene nogāzās zemē, kaste uzkrita viņai uz kājas un saplīsa gabalos. Izabella atkal iekliedzās. Kastes saturs izkaisījās pa grīdu, tur bija simtiem papīra gabalu dažādās formās un izmēros. Hugo redzēja, ka uz tiem visiem ir zīmējumi. Un kastē bija arī kāds audums, kas līdzinājās ļoti plānai, tumšai segai, uz kuras bija attēlotas zvaigznes un mēneši. Audums bija saburzījies un putekļains.

Pēc mirkļa atsprāga vaļā guļamistabas durvis. - Izabella! - iesaucās krustmāte un steidzās pie viņas.

Vecais vīrs palika stāvam durvju ailā. Viņš skatījās uz zīmējumiem.

- Kāpēc jūs tā darījāt, bērni, kāpēc? - sauca vecā sieviete. - Hugo, savāc tos zīmējumus un ieslēdz atpakaļ skapi! - Viņa pasniedza zēnam atslēgu, ko izņēma no kabatas. - Nu taču! Ātri! Izabella, nāc man līdzi! Zorž, ej uz virtuvi!

Hugo ielika kabatā atslēgu un sāka lasīt no grīdas zīmējumus. Viņš tos uzmanīgi ņēma ar veselo roku, it kā tie būtu dimanti un rubini. Daži bija uz parastām papīra lapām, citi bija sašūti kopā kā grāmatas. Lapas bija nodzeltējušas un vecas, bet zīmējumi uz tām bija ļoti skaisti, un tos visus bija radījis Zoržs Meljess.

- Nē, - vecais virs pie sevis nočukstēja. - Nē. Nē. Nē. Nē! Nē! - Viņa balss ar katru vārdu kļuva skaļāka, un viņš sāka klepot. - Kas te notiek? No kurienes tie zīmējumi? - Viņš paslēpa seju plaukstās. - Kas tos visus uzzīmēja? Kurš grib mani tik nežēlīgi izjokot?

- Ej prom, Zorž! - sauca vecā sieviete, mēģinot palīdzēt Izabellai piecelties.

Vecais vīrs pieskrēja pie zīmējumiem un sagrāba rokās veselu kaudzi, un sāka tos plēst. Bērni instinktīvi metās pie Zorža Meljesa, grūžot viņu prom no papīriem. Hugo roka šausmīgi sāpēja, un Izabellas kāja, visticamāk, bija lauzta vai izmežģīta, bet viņi izmisīgi mēģināja aizkavēt veco vīru, lai viņš neiznīcinātu pats savus zīmējumus.

- Izbeidz, Zorž! Izbeidz! - sauca viņa sieva. - Tie taču ir tavi darbi!

- HA! - viņš kliedza. - Kā gan tie var būt mani? Es neesmu mākslinieks! Es neesmu nekas! Tikai nabadzīgs tirgotājs, cietumnieks! Čaula! Uzvelkamā rotaļlieta!

Kamēr vecais vīrs bija pievērsis uzmanību sievai, Hugo un Izabella aši savāca visus zīmējumus. Viņi iestūma tos skapī un aizslēdza durvis.

Vecais vīrs atspiedās pret gultas galu un, seju rokās iespiedis, raudāja.

Viņš visu laiku čukstēja nē un tad piebilda: - tukša kaste, izžuvis okeāns, nonāvēts briesmonis, nav vairs nekā, nekā, nekā… — Vecais virs turpināja murmināt un raudāt, un bērni lēnām atkāpās.

Sieviete aplika rokas vīram ap pleciem un palīdzēja apgulties, nolika viņa galvu uz spilvena un apsedza viņu. Asarām acīs viņa noglāstīja vīra balto zodu un gaidīja, līdz tas nomierināsies un aizmigs.

- Man ļoti žēl, Zorž, - sieviete sacīja, noskūpstīja vīru uz vaiga un izslēdza gaismu. Viņa palika sēžam pie vīra gultas, turot viņa roku. - Man tik ļoti žēl.

3 Plāns

Hugo bija palīdzējis Izabellai izklibot no guļamistabas, un tagad viņi trīcēdami sēdēja pie virtuves galda. Zēns iedeva meitenei ledu, ko pielikt pie kājas, abi sēdēja klusumā, raugoties savos savainojumos.

Beidzot no istabas iznāca Izabellas krustmāte.

- Vai tie tiešām ir Zorža papa zīmējumi? Kāpēc es nezināju, ka viņš ir mākslinieks?

- Paklusē, Izabella! Labāk pasaki, kā ir ar tavu kāju.

- Sāp.

- Un tava roka, Hugo?