Hugo Kabrē izgudrojums

Hugo skrēja pa gaiteni un apstājās pie metāla durvīm, kas veda uz ventilācijas šahtu sienā. Zēns uz mirkli apstājās. Gaiss bija vēss un mitrs. Tumšās ejas apgaismoja dažas dūmakainas spuldzītes.

Viņš atvēra durvis un iegāja iekšā.

Virs centrālās uzgaidāmās zāles griestiem atrodas vairāki slepeni dzīvokļi, kas izbūvēti cilvēkiem, kuri vadīja staciju pirms daudziem gadiem. Lielākā daļa dzīvokļu jau sen ir pamesti, tikai viens joprojām tiek izmantots.

Pa noputējušajiem logiem iespīdēja saule. Hugo nopētīja neskaitāmās rindas ar burkām, kas pilnas ar to rotaļlietu detaļām, kuras viņš šo mēnešu laikā bija nozadzis stacijas stendā. Burkas rindojās no dēļiem pagatavotos plauktos. Šos dēļus zēns bija noplēsis no stacijas sienām. Zem ļodzīgās gultas atradās kaudze ar Hugo zīmējumiem. Uz putekļainas ceļasomas istabas vidū gulēja spēļu kāršu kava. Blakus uz neliela galdiņa bija sakrāmētas vēstules - viņa tēvoča nenomaksātie rēķini, kas ar katru nedēļu pieauga.

Hugo izberzēja acis un paņēma darbarīku kasti. Salicis kabatās jaunus sērkociņu un sveču krājumus, zēns ķērās pie darba.

Kā jau parasts, Hugo sākumā devās pie lielajiem stikla pulksteņiem uz jumta, jo tiem bija visgrūtāk piekļūt. Pulksteņi bija kā milzīgi, apaļi logi, kas nolūkojās uz pilsētu: viens - uz ziemeļiem, otrs - uz dienvidiem. Hugo bija jākāpj augšup pa stāvām, šaurām kāpnēm un jāizlien pa lūku griestos, lai tiktu pie pulksteņiem. Parasti dienā viņa acis apžilbināja spilgtā gaisma, kas atspīdēja stiklā. Mehānismi, kas darbināja šos pulksteņus, bija lielākie visā stacijā, un Hugo bieži vien baiļojās, ka tikai viņam tajos neiesprūstu roka.

Telpas stūrī bija virvēs iekārti lieli atsvari, kas lika pulksteņiem darboties. Zēns pārbaudīja pulksteņu laiku, salīdzinot to ar sava tēvoča pulksteni, kurš bija zēna darbarīku kastē un kuru viņš katru rītu cītīgi uzgrieza. Puisis uzmanīgi aplūkoja visu mehānismu kopumā un tad ar nelielo eļļas kanniņu, kas bija viņa rīcībā, to ieeļļoja. Hugo piešķieba galvu un uzmanīgi ieklausījās, līdz bija pārliecināts, ka visu pulksteņu mehānismi darbojas nevainojami.

Tiklīdz zēns bija ticis galā ar jumta pulksteņiem, viņš nokāpa lejup pa pieslienamajām trepēm un šaurajām kāpnēm. Iegājis tumšajās ejās, Hugo pārbaudīja pārējos stacijas pulksteņus. Tie visi bija gatavoti no misiņa, un to apkopi varēja veikt no sienas puses.

Hugo iededzināja sveces, lai labāk redzētu tumsā, un sāka ar pulksteni, kas atradās virs biļešu kasēm. Arī šim pulkstenim, tāpat kā pārējiem, bija atsvari, tikai tie bija mazāki un ietiecās lūkā zem grīdas.

Hugo piestiprināja kloķi pulksteņa aizmugurē un, liekot lietā visu spēku, uzgrieza to līdz galam.

Viņš pārliecinājās, ka zobrati un sviras strādā, kā nākas, un pārbaudīja, vai laiks, kas redzams mazajā, pulksteņa aizmugurē iebūvētajā ciparnīcā, ir pareizs. Pēc tam zēns pa slepenu eju aizlavījās līdz pulksteņu rindai, kas atradās uz vilcienu platformām, un pārbaudīja pulksteņus, kas bija vērsti uz iekštelpām, arī inspektora kabinetu. Raugoties caur ciparnīcu, Hugo varēja saskatīt inspektora galdu un nelielo cietuma kameru telpas stūrī, kas paredzēta stacijā noķertajiem noziedzniekiem. Hugo bija redzējis tur ieslodzītus gan vīriešus, gan sievietes, un dažkārt šajā būrī bija iesprostoti pat viņa vecuma zēni, parasti to acis bija sarkanas no raudāšanas. Ar laiku kāds šos ļaudis savāca, un Hugo viņus nekad vairs neredzēja.

No kabinetiem Hugo pa zemu, garu tuneli devās pie pulksteņa, kas atradās pretī rotaļlietu stendam. Zēns vēlējās, kaut varētu izvairīties no šī pulksteņa, lai gan zināja, ka nedrīkst izlaist nevienu no laikrāžiem. Skatoties cauri ciparnīcai, Hugo atkal novēroja veco vīru, kas sēdēja savā rotaļlietu stendā pašā gaiteņa galā un šķirstīja viņa piezīmju grāmatiņu. Zēnam gribējās kliegt, bet viņš savaldījās. Ieeļļoja pulksteni un uzmanīgi klausījās tā tikšķēšanā. Viņš zināja, ka tuvākās pāris dienas šo pulksteni nevajadzēs uzgriezt, tāpēc zēns turpināja iesākto, līdz visi divdesmit septiņi pulksteņi bija pārbaudīti tieši tā, kā tēvocis viņam bija mācījis.

3 Putenis

Vecais virs lēnam aizšļūca līdz rotaļlietu stenda letei. Viņš jau iesāka slēgt veikalu, lēnām verot ciet koka slēģus, kad tam aiz muguras uzradās Hugo. Zēns zināja, kā slīdēt pavisam klusi, bet šoreiz puika tīšuprāt spēra soļus skaļi, lai pārdevējs zinātu, ka viņš ir šeit.

- Pacel taču kājas, puika, - vecais vīrs nošņācās. - Man riebjas kurpju klaudzoņa uz grīdas. - Viņš aizvēra un aizslēdza slēģus.

Stacijas telpas bija gandrīz tukšas. Hugo zināja, ka stacijas inspektors šobrīd veic apgaitu otrā ēkas galā, un izlēma, ka viņam ir pāris minūšu, pirms kārtības sargs te parādīsies.

Pārdevējs pabeidza slēgt stendu un vēlreiz pārbaudīja slēdzeni.

- Kā tevi sauc, puika?

Hugo vilcinājās. Viņš jau gribēja samelot, tomēr kaut kāda iemesla dēļ nosauca savu īsto vārdu. - Hugo… Hugo Kabrē.