Hugo Kabrē izgudrojums

- Ātri sapako mantas, brāļadēl, - viņš noskaldīja, kā jau parasti, viņa elpa smirdēja pēc alkohola. Tēvocis noņēma smalkos rāmjos ieliktās brilles un ar otru roku izberzēja asinīm pielijušās acis. - Tavs tēvs ir pagalam, un, būdams tavs vienīgais dzīvais radinieks, es tevi savācu.

Hugo, kas visu nakti bija pavadījis nomodā, tik tikko saprata, par ko tēvocis runā. Vēlāk viņš atcerējās tikai asins dunoņu ausīs, kas skanēja kā pulksteņa tikšķi. Pilnīgi apjucis, zēns ielika somā dažas drēbes, savus instrumentus un spēļu kāršu kavu. Kabatā viņš ieslidināja tēva piezīmju grāmatiņu.

Kamēr viņi soļoja pa aukstajām pilsētas ielām, tēvocis zēnam paskaidroja par ugunsgrēku un slēgtajām durvīm. Hugo gribējās nokrist uz ielas, saplūst ar to un pazust no šīs pasaules. Tā bija viņa vaina! Viņš taču gribēja, lai tēvs salabo mehānisko cilvēku, un tagad viņš bija miris - Hugo dēļ.

- Tu būsi mans māceklis, - puika tik tikko dzirdēja tēvoča balsi. - Dzīvosi kopā ar mani stacijā, un es tev parādīšu, kā rūpēties par pulksteņiem. Tu būsi Laika glabātāja māceklis. Labs tituls tava vecuma puikam! Turklāt es kļūstu par vecu, lai lodātu starp sienām.

Hugo prātā virmoja miljoniem jautājumu, bet vienīgais, kuru viņš izteica skaļi, bija: - Un kā tad ar skolu? - Hugo roka joprojām bija sažņaugusi piezīmju grāmatiņu kabatā, un zēns izklaidīgi sāka ņurcīt tās vākus.

Tēvocis Klods iesmējās. - O, brāļadēl, arī šajā jautājumā tev paveicies. Tev vairs nebūs jāiet skolā. Stacijā tam vienkārši vairs nebūs laika. Tev būtu jābūt man pateicīgam.-Tēvabrālis uzsita Hugo pa muguru un piebilda: - Tu nāc no hronologu dzimtas. Tēvs ar tevi lepotos. Bet tagad pasteidzies. - Tēvocis Klods noklepojās, iebāza roku kabatā un, izvilcis no tās nospeķotu sudrabotu blašķi, iedzēra krietnu malku.

Vārds “hronologs” bija rakstīts arī uz tēva pulksteņu veikala durvīm. Hugo zināja, ka tas nozīmē -pulksteņmeistars, un vienmēr bija domājis, ka arī viņš, tāpat kā tēvs, būs pulksteņmeistars. Bet, ieraudzījis mehānisko cilvēku, zēns sāka prātot par ko citu. Viņam iegribējās kļūt par burvju mākslinieku. Hugo pat iedomājās, ka varētu aizbēgt, bet tobrīd, it kā nolasījis zēna domas, tēvocis Klods saķēra brāļadēlu aiz skausta un nelaida vaļā līdz pat dzelzceļa stacijai.

Un tā Hugo augām dienām strādāja stacijas krēslā, labojot un uzraugot pulksteņus. Zēns bieži vien bija iztēlojies, ka arī viņa galvā ir zobrati un sviras, gluži kā mašīnai, tāpēc juta simpātijas pret visiem mehānismiem. Hugo ļoti patika mācīties, kā darbojas visi stacijas pulksteņi, un viņš juta zināmu gandarījumu lavīties pa slepenajām ejām un labot pulksteņus, pats paliekot neredzams. Viņiem ļoti bieži pietrūka ēdiena, un tēvocis Klods kliedza uz Hugo, sita viņu un lika gulēt uz grīdas.

Tēvocis iemācīja Hugo zagt, tas zēnam riebās par visu vairāk, tomēr dažkārt zagšana bija vienīgais veids, kā paēst. Vakaros Hugo lielākoties raudāja, līdz iemiga, un tad sapņoja par salauztiem pulksteņiem un ugunsgrēkiem.

Drīz vien tēvocis Klods stundām ilgi pazuda, atstājot Hugo vienu, un zēnam patstāvīgi bija divreiz dienā jāpārbauda pulksteņi. Dažkārt tēvabrālis atgriezās ļoti vēlu, un kādu dienu viņš nepārnāca pavisam.

Hugo baidījās, ka tēvocis viņu atradīs, ja viņš aizbēgs, tikai trešajā naktī pēc Kloda pazušanas zēns izlēma bēgt. Viņš sakravāja mantas un metās prom no stacijas. Hugo bija izsalcis un noguris, un viņam nebija ne jausmas, kurp iet. Zēns soļoja pa šaurajām ieliņām, ik pa laikam uz labu laimi nogriežoties, viņš baidījās, ka sasals ragā, iekams atradīs pajumti. Zēns gāja, galvu nepacēlis, jo pūta ass vējš, līdz pēkšņi attapās pie izdegušā muzeja. Viss, kas bija palicis no ēkas, bija sabrukušas mūra sienas un tukši logi, kas vērās tumšajās debesīs. Policija bija uzstādījusi koka barjeras, bet notikuma vietu neviens vēl nebija sakopis. Muzeja priekšā gulēja metāla atlūzu, koka dēļu un sagruvušu ķieģeļu kaudze. Tomēr kaut kas šajā kaudzē pievērsa Hugo uzmanību.

Tur nu tas bija, gluži kā apsūdzība, kas atgādināja Hugo visu, kas viņa dzīvē bija sagruvis. Viņš apsēdās un lūkojās uz to.

Ritēja laiks.

Tālumā rēja suņi, un sētnieku soļi atbalsojās naktī. Kur lai Hugo iet? Ko lai viņš dara? Viņam neviena vairs nebija. Pat mehāniskais cilvēks bija miris.

Zēns savāca savas mantiņas un devās prom, tomēr pār plecu atskatījās uz salauzto mehānismu un nespēja to pamest šeit. Pēc smagā darba, ko Hugo tēvs bija ieguldījis šajā ierīcē, mehāniskajam cilvēkam ir jāpieder viņam. Hugo ievilka elpu, apņēmīgi aizsoļoja atpakaļ un izvilka ierīci no gruvešiem. Tā bija smaga, turklāt salūzusi vairākās daļās, tomēr zēns to pacēla un, tā kā viņam nebija, kur iet, atgriezās ienīstajā stacijā.

Tas bija smags atpakaļceļš. Mantas viņš bija uzsviedis plecā, rokas un mugura sāpēja no salauztā mehānisma svara. Zēns pat nezināja, ko viņš ar mehānisko cilvēku iesāks, kad būs atgriezies savā istabā.