Hugo Kabrē izgudrojums

- Kaptein, - viņš teica Hugo, kad puika jau gulēja, - piedod, ka aizkavējos, bet es muzejā atradu kaut ko aizraujošu… tas bija paslēpts bēniņos. Izskatās, ka neviens no muzeja darbiniekiem nezina, kā tas tur nokļuvis. Pat vecais sargs to neatceras, lai gan, atklāti runājot, viņš vispār neko daudz neatminas. Tas ir pats skaistākais, sarežģītākais mehānisms, kādu es jebkad esmu redzējis. Kauns, ka muzejs nav, kā nākas, par to parūpējies.

- Kas tas ir? - Hugo jautāja.

- Automātiskā ierīce.

- Kas tas tāds?

- Ta ir uzgriežama figūra, līdzīga mūzikas lādītei vai rotaļlietai, tikai tā ir neiedomājami sarežģīta. Es jau agrāk esmu tādas redzējis, būrītī dziedošu putnu un akrobātu uz trapeces. Bet šis ir daudz sarežģītāks un interesantāks par tiem.

- Kāpēc? - Hugo dedzīgi prašņāja.

- Šis spēj rakstīt. vismaz man šķiet, ka spēj. Mehāniskajam cilvēkam rokā ir pildspalva, un tas sēž pie galda. Es ieskatījos figūriņā, tā ir veidota no simtiem mazu detaļu, ieskaitot dučiem zobratu ar atšķirīgiem robiņiem un rievām. Esmu pārliecināts - ja tas darbotos, tu varētu to uzgriezt, uzlikt uz figūriņas galda papīra lapu, un visi mazie zobratiņi saslēgtos tā, ka cilvēciņa roka kustētos un uzrakstītu kādu zīmīti. Iespējams: viņš uzrakstītu dzejoli vai mīklu. Bet tagad tas ir salauzts un sarūsējis un neko tādu nespēj paveikt.

- Kas to izgatavoja? - Hugo jautāja.

- Muzejā nevienam tas nav zināms, bet pārējās automātiskās ierīces, ko esmu redzējis, bija izgatavojuši burvju mākslinieki, lai tās izmantotu savos priekšnesumos.

- Burvju mākslinieki?! - zēns sajūsmināts izsaucās.

- Daži burvju mākslinieki sākumā bija pulksteņmeistari. Viņi lika lietā savas zināšanas par mehānismiem, lai radītu šīs automātiskās lietiņas, kas izklaidēja publiku. Šo lietiņu vienīgais uzdevums bija likt cilvēkiem noticēt brīnumam, un tā tiešām notika. Neviens no skatītājiem nespēja saprast, kā šie mehāniskie cilvēciņi dejoja, rakstīja vai dziedāja. It kā burvju mākslinieki būtu radījuši mākslīgo dzīvību -bet patiesais noslēpums bija pulksteņa mehānisms.

- Tu taču esi pulksteņmeistars, - Hugo teica tēvam. - Tatad tu varētu to salabot!

- Nezinu gan. Mehānisms ir sarūsējis, kā ari tam trūkst detaļu. Turklāt man ir jālabo daudzas citas lietas.

Hugo ari labi padevās labot pulksteņus. Tas bija iedzimts talants. Hugo tēvs vienmēr bija nesis uz mājām sabojājušos pulksteņus, lai dēls ar tiem spēlētos, un sešu gadu vecumā Hugo jau spēja salabot gandrīz jebkuru mehānismu. Vēlāk, ejot uz tēva pulksteņu veikalu, Hugo rūpīgi vēroja, kā tēvs strādā, bet, kad zēnam apnika, viņš no dažādiem atlikumiem pagatavoja mehāniskos zvēriņus.Tēvs lepni novietoja tos uz sava darbgalda.

- Vai es drīkstēšu apskatīt mehānisko cilvēku? -Hugo lūdzās. - Lūdzu!

Pāris vakaru vēlāk Hugo tēvam izdevās ievest zēnu muzeja bēniņos. Dūmakainajā gaismā Hugo redzēja salauztus kuģu modeļus, statuju galvas, senas norādes un kaudzē sakrautas salūzušas durvis. Tur bija arī stikla burkas ar savādiem šķidrumiem, izbāzti putni un kaķi, kas sastinguši lēcienā no koka stenda.

Beidzot tēvs pacēla baltu, notraipītu palagu, un tur nu viņš bija… mehāniskais cilvēks. Hugo zināja, ka nekad neaizmirsīs brīdi, kad to pirmo reizi ieraudzīja. Mehānisms bija tik juceklīgs, tik sarežģīts, ka viņam, uz to lūkojoties, gandrīz noreiba galva. Pat tagad, būdams salūzis un sarūsējis, tas bija skaists.

- Tu vari to salabot, - Hugo nočukstēja. - Vai tad tu negribi uzzināt, ko tas var uzrakstīt? Tad mēs varēsim to uzgriezt un uzzināt, ko vēsta viņa rakstītā ziņa!

- Man sākumā jātiek galā ar visiem tiem salauztajiem pulksteņiem manā veikalā un muzejā, - zēna tēvs attrauca.

Bet, arī strādājot veikalā, tēvs noteikti bija domājis par automātisko ierīci.

Drīz vien tēvs bija aizpildījis vairākas piezīmju grāmatiņas ar mehānisma zīmējumiem. Viņš atvēra mehānisko cilvēku un rūpīgi izjauca. Tēvs uzzīmēja sīku katras detaļas attēlu, notīrīja tās un sāka pacietīgi likt visas atkal kopā.

Ar laiku Hugo tēvu apsēda doma, ka liks mehāniskajam cilvēkam atdzīvoties. Viņš vēl pāris reižu aizveda Hugo uz muzeju un izskaidroja, kā mehānismi darbojas. Abi cerēja, ka tos var salabot, un prātoja, ko gan automātiskais cilvēks varētu uzrakstīt, kad atkal būs savests kārtībā. Hugo ar tēvu sāka likties, ka mehāniskais cilvēks līdzinās ievainotam dzīvniekam, kuru viņi mēģina atveseļot.

Kādu nakti vecais sargs aizmirsa, ka Hugo tēvs vēl ir muzejā, un aizslēdza durvis, ieslogot viņu bēniņos.

Hugo nekad neuzzināja, kas notika turpmāk.

Neviens tā arī nesaprata, kā sākās ugunsgrēks, bet tas pāris minūšu laikā pārņēma muzeja ēku.

Hugo visu nakti palika nomodā, gaidot, kad tēvs atgriezīsies. Viņš parasti nekad nebija tik ilgi bijis prom. Bet, kad nākamajā rītā vērās mājas durvis, tajās nestāvēja tēvs.

Tas bija tēvocis Klods.