Hugo Kabrē izgudrojums

- Klausies, Hugo Kabrē! Es tev liku turēties no manis pa gabalu. Ja vēl reizi redzēšu tevi šeit, nogādāšu taisnā ceļā pie stacijas inspektora un ieslēgšu cietuma kamerā, saprati? Vai saprati, ko es saku?

- Atdodiet manu piezīmju grāmatiņu…

- Es tagad iešu mājās un sadedzināšu to tavu grāmatiņu!

To pateicis, vecais vīrs uzmeta skatienu pulkstenim, kas atradās pretī rotaļlietu stendam, un devās ārā, lielajā uzgaidāmajā telpā ar augstajām metāla velvēm. Viņš izgāja pa zeltītajām durvīm tumšajās

Parīzes ielās. Bija ziemas beigas, un sāka snigt. Hugo noskatījās, kā vecais pārdevējs dodas prom.

Bija pagājis ļoti ilgs laiks, kopš Hugo bija pametis staciju; kaut arī viņš nebija ģērbies atbilstoši ziemas apstākļiem, tomēr puika metās laukā pa durvīm vīram pakaļ.

-Jūs nedrīkstat sadedzināt manu piezīmju grāmatiņu! - viņš uzsauca vecajam vīram.

- Drīkstu gan, - skanēja atbilde.

Hugo gribējās mesties viņam virsū, nogāzt zemē un atņemt grāmatiņu ar varu, tomēr zēns apzinājās, ka viņš nav pietiekami pieaudzis. Turklāt vecais pārdevējs bija stiprs. Hugo joprojām sāpēja roka, ko vecais iepriekš bija saķēris.

- Beidz klabināt papēžus! - vecais pārdevējs uzšņāca. - Un neliec man to atkārtot! - Viņš pašūpoja galvu un sakārtoja cepuri, un tad pie sevis nomurmināja: - Es ceru, ka sniegs visu apsegs, lai visas pēdas tiktu noslēptas un pilsēta varētu dusēt mierā.

Viņi drīz vien ieradās pie ļodzīga nama pretī kapsētai. Šķita, ka visa ēka sašķiebusies uz vienu sānu. Reiz šīs sienas bija klājušas efejas, bet tagad tās bija noplēstas, atstājot garas krusteniskas švīkas uz nolu-pušā apmetuma. Vecais vīrs ar lielu atslēgu atslēdza čīkstošās koka durvis. Tad viņš pagriezās pret Hugo un sacīja: - Vai tad tu nezini, ka papēžu klaudzēšana spēj uzmodināt spokus? Vai gribi, lai tev visur seko pagātnes rēgi?

Vecais ieslīdēja pa durvīm un aizcirta tās.

4 Logs

Hugo stāvēja tumsā pie vecā vīra mājas. viņš notrauca sniegpārsliņas no skropstām un pavirpināja pirkstos plānās jakas netīrās pogas, ņurcot tās tāpat kā reiz piezīmju grāmatiņas stūrus.

Tad zēns pacēla no ielas akmeni un meta vienā no logiem, kur tas ar klikšķi atsitās.

Pavērās aizkari. Pa aizkaru spraudziņu palūkojās meitene. Hugo jau likās, ka viņš trāpījis pa nepareizo logu, bet tad viņš meiteni pazina.

Tā bija meitene, kas bija nākusi uz rotaļlietu stendu. Hugo jau gribēja viņai uzsaukt, bet meitene pielika pirkstu pie lūpām un deva zīmi, lai viņš pagaida. Tad aizkari atkal aizvērās.

Hugo aukstumā drebēja, bet pēc pāris minūtēm meitene parādījās ēkas otrā pusē un skrēja pie viņa.

- Kas tu tāds esi? - viņa jautāja.

- Tavs vectētiņš nozaga manu piezīmju grāmatiņu! Man tā jādabū atpakaļ, iekams viņš ir to sadedzinājis!

- Zorža paps nav mans vectētiņš, - meitene atcirta, - un viņš nav zaglis. Tu esi zaglis!

- Neesmu vis!

- Es tevi redzēju.

- Kā tu varēji redzēt? Vecais aizsūtīja tevi prom, pirms es biju atnācis!

- Ak, tad tu mani izspiego! Nu, tad mēs esam kviti.

Hugo uzmanīgi nopētīja meiteni. - Ielaid mani

iekšā!

- Nevaru. Tev jāiet prom!

- Es nekur neiešu, iekams nebūšu dabūjis savu piezīmju grāmatiņu! - Hugo pacēla no ielas vēl vienu akmeni, lai atkal mestu to logā, bet meitene saķēra viņu aiz rokas un izrāva akmeni. Viņa bija mazliet lielāka par zēnu.

- Vai tu esi traks? - viņa nočukstēja. - Mani nedrīkst pieķert te, ārā, runājamies ar tevi! Kāpēc tev tik traki vajag to grāmatiņu?

- Nedrīkstu teikt.

Hugo mēģināja pacelt vēl vienu akmeni, bet meitene nogāza zēnu uz ielas un neļāva celties. - Paklau, es nevaru tevi ielaist, bet es parūpēšos, lai viņš nesadedzinātu tavu piezīmju grāmatiņu. Rīt atkal aizej uz rotaļlietu stendu un paprasi, lai viņš tev to atdod.

Hugo ieskatījās meitenes lielajās, tumšajās acīs un saprata, ka viņam nav citas iespējas. Meitene ļāva viņam pietrausties kājās, un puisis aizskrēja sniegotajā naktī.

5 Hugo tēvs

Hugo skrēja, līdz nonāca atpakaļ slepenajā istabā. Viņš mēģināja ieslēgt gaismu, aizmirstot - kā jau parasti -, ka spuldzīte pie griestiem ir izdegusi. Zēns uzrāva sērkociņu, noskatījās, kā tas uzliesmo, un aizdedzināja pāris sveču. Istabu piepildīja silti zeltaina gaisma, un uz sienām izauga milzu ēnas.

Hugo instinktīvi iebāza roku kabatā, lai paņur-cītu piezīmju grāmatiņas vākus. Nezinot, ko lai tagad iesāk, viņš piegāja pie kastēm, kas bija sakrautas vienā istabas stūri, un pastūma tās malā, atklājot skatienam sienā iebūvētu slēptuvi.

Hugo pastiepa roku un izvilka no tās lielu, smagu priekšmetu.

Viņš atsēja apspūrušas auklas un attina audumu.

Cilvēciņš bija izgatavots tikai no pulksteņa mehānismiem un smalkām detaļām. Kopš brīža, kad tēvs Hugo bija pastāstījis par mehānisko cilvēku, tas bija kļuvis par viņa dzīves centru.

Hugo tēvam piederēja pulksteņu veikals, un viņš strādāja pusslodzi arī kādā senā muzejā, rūpējoties par pulksteņiem. Kādu vakaru tēvs bija atnācis mājās vēlāk nekā parasti.