Hugo Kabrē izgudrojums

Hugo tā īsti neticēja meitenei. Varbūt viņa vienkārši zēnu muļķo. Bet, tā kā viņam nebija, ko zaudēt, puika soļoja uz rotaļlietu stendu un gaidīja, kamēr vecais vīrs apkalpos pircējus. Visi zobrati zēna galvā griezās milzīgā ātrumā.

- Ko tu te dari? - jautāja vecais pārdevējs.

Hugo dziļi ievilka elpu. - Es neticu, ka jūs sadedzinājāt manu piezīmju grāmatiņu.

- Netici? - vecis izskatījās pārsteigts. Viņš kādu brīdi domāja un tad sacīja: - Nu, man vienalga. Varbūt tev ir taisnība, varbūt tie nemaz nebija piezīmju grāmatiņas pelni, bet tu patiesību tik un tā nekad neuzzināsi, vai ne?

Hugo spēra soli tuvāk stendam.

Vecais pārdevējs mierīgi kārtoja rotaļlietas uz letes un sacīja zēnam: - Tev nevajadzēja atgriezties, Hugo Kabrē. Tagad ej prom.

Hugo tā arī darīja. Bet vēlāk, gan viens pats sēdēdams savā istabā, gan steigdamies pa slepenajām ejām pie pulksteņiem, zēns domāja par mehānisko cilvēku. Viņš pārliecināja sevi, ka jāmēģina kaut ko darīt. Viņš atgriezās pie rotaļlietu stenda nākamajā dienā un arī aiznākamajā. Un naktīs zem viņa gultas krājās jauni zīmējumi.

Beidzot trešajā dienā vecais vīrs nāca pie viņa ar slotas kātu. Hugo sarāvās, domādams, ka pārdevējs viņam sitīs, bet viņš tikai pasniedza zēnam slotu un sacīja: - Esi noderīgs.

Hugo paņēma slotu un sāka slaucīt grīdu pie

rotaļlietu stenda.

Vecis viņu uzmanīgi vēroja.

Kad Hugo beidza slaucīt, viņš atdeva vecajam vīram slotu un sacīja: - Tagad atdodiet man piezīmju grāmatiņu.

Vecais vīrs noklepojās un iebāza roku kabatā. No tās viņš izvilka monētas. - Aizej un nopērc mums kafiju un kruasānus. Protams, ja tu nedomā nozagt manu naudu.

Hugo priecīgs paķēra monētas un ātri atgriezās ar divām kafijas krūzēm un kruasāniem. Viņi ēda un dzēra klusēdami.

Kad viņi bija beiguši iestiprināties, vecais vīrs piecēlās no krēsla, kur abi sēdēja, aizgāja aiz letes un atrada salūzušo zilo uzvelkamo peli, kurai Hugo bija uzkāpis tajā dienā, kad viņu pieķēra zādzībā. Vecais vīrs uzlika salauztās detaļas uz letes un sacīja: - Salabo.

Hugo blenza uz veco pārdevēju.

- Es teicu - salabo! - viņš atkārtoja.

- Man vajadzīgi darbarīki, - Hugo nomurmināja.

Vecais vīrs uzlika uz galda kārbu ar skrūvgriežiem, plakanknaiblēm, vīlēm un āmuriem. - Izmanto šos!

Hugo mirkli vilcinājās, bet tad ķērās pie darba.

Pele trokšņaini aizripoja pa leti.

- Tātad es nebiju kļūdījies, - sacīja vīrs. - Tev tiešām ir talants! Vai tagad pastāstīsi, kāpēc ieradies pie manis? Vai pastāstīsi par zīmējumiem piezīmju grāmatiņā?

- Vispirms atdodiet manu grāmatiņu, - zēns pieprasīja.

Vecais vīrs nošņācās. - Ja nu es gadījumā nebūtu sadedzinājis tavu piezīmju grāmatiņu, tad ir viens nosacījums, kā dēļ es būtu ar mieru to atdot. Tādi bērni kā tu neesat vairāk vērti par lupatām, kas tev mugurā, un lielākā daļa tādu skrandaiņu kā tu pazustu bez pēdām, ja kādreiz tiktu noķerti. Tomēr lielākā daļa tādu bērnu kā tu nav tik prasmīgi meistari. Iespējams: tu spēsi pierādīt, ka esi kas vairāk par zagli. Iespējams, ka tu dabūsi savu grāmatiņu. Bet ņem vērā, ka tas tikpat labi varētu būt zemē nomests laiks, jo tu vari nostrādāt pie manis daudzus jo daudzus mēnešus, lai pēc tam uzzinātu, ka tavus pierakstus tomēr esmu sadedzinājis. Pastāv iespēja, ka es to esmu izdarījis. Tev būs jāriskē. Tu katru dienu nāksi uz manu rotaļlietu stendu. Es izlemšu, cik ilgi tev būs jāatstrādā par katru nozagto rotaļlietu, un es vienīgais noteikšu, kad tu būsi pelnījis saņemt savu grāmatiņu, ja tā nebūs sadedzināta. Vai saproti?

- Man jau ir darbs, - Hugo attrauca.

Vecais virs iesmējās. - Zagt nav darbs, puika!

- Man ir darbs, bet es tik un tā nākšu strādāt pie jums, kad vien varēšu.

- Sāksi rīt, - vecais vīrs noskaldīja, un Hugo metās prom pa tukšo gaiteni, mēģinot neklaudzināt papēžus uz akmens grīdas.

Šis ne tuvu nebija plāns, bet tas vismaz bija sākums.

8 Kārtis

Pēc tam kad hugo bija veicis rīta apgaitu visiem stacijas pulksteņiem, viņš ieradās rotaļlietu stendā, lai sāktu strādāt. Zēns juta, kā viņam galvā lielā ātrumā pretējos virzienos griežas zobrati. Vienu mirkli viņš jutās laimīgs, cerot, ka dabūs savu piezīmju grāmatiņu, bet pēc brīža viņu atkal pārņēma dusmas un skumjas. Tomēr zēns darīja savu darbu. Izslaucīja grīdu un sakārtoja kastītes aiz letes. Atpiņķerēja virves, kurās bija iekārti putni, un pārkrāsoja nobružātās rotaļlietas. Laboja mehāniskos zvērēnus, kas vairs nedarbojās.

Hugo atklāja, ka tagad viņam apkārt ir daudz vairāk mehānismu nekā jebkad agrāk. Visur, kur vien viņš palūkojās, bija spaiņi, pilni ar metāla detaļām, maziem motoriņiem, uzgriežņiem, eņģēm, atsperēm un skrūvēm, un krāsaina skārda gabaliņiem. Hugo zināja, ka neko no tā visa nedrīkst zagt, bet šie priekšmeti bija tik kārdinoši! Ja viņam izdosies atgūt piezīmju grāmatiņu, vajadzēs detaļas.

Zēns pavirpināja pirkstos žaketes pogas, nemanāmi satvēra kādu detaļu un iemeta kabatā.