Hugo Kabrē izgudrojums

Ta kā bija nakts, Hugo neviena nemanītam izdevās iesviest mehānisko ierīci kādā stacijas ventilācijas lūkā. Zēnam bija vajadzīgi vairāki gājieni pa noslēpumainajām ejām, lai dabūtu visas metāla daļas savā slepenajā istabā. Kad darbs bija paveikts, Hugo plaukstas bija pamatīgi saskrambātas, rokas un mugura smeldza.

Viņš nolika visas detaļas uz grīdas, nomazgāja rokas bļodā, kas stāvēja pie gultas, pēc tam atkal piepildīja bļodu ar ūdeni no mazās virtuvītes ļodzīgās izlietnes krāna. Viņš blenza uz salauztajiem metāla gabaliem un jutās pateicīgs, ka tēvocis vēl nav atgriezies.

- Salabo to!

Hugo sarāvās. Viņš būtu varējis zvērēt, ka kāda balss viņam iečukstējusi šos vārdus ausī. Zēns paskatījās pār plecu, vai nav pārnācis tēvocis, bet istabā neviena nebija. Hugo nesaprata, vai tās bijušas tikai viņa iedomas vai arī ar viņu runājis spoks, tomēr šos vārdus zēns bija dzirdējis pavisam skaidri.

- Salabo to!

Skatoties uz mehānisko cilvēku, Hugo šķita, ka viņš neko tādu nespētu izdarīt. Tas bija daudz sliktākā stāvoklī nekā iepriekš. Tomēr zēnam joprojām bija tēva pierakstu grāmatiņa. Iespējams: viņš varētu izmantot tēva zīmējumus, lai saliktu mehānismu un aizstātu trūkstošās detaļas.

Hugo juta arvien lielāku apņēmību mēģināt. Ja viņam izdotos salabot mehānisko cilvēku, viņš vis-maz nebūtu pavisam viens šajā pasaulē.

Hugo saprata, ka būs bīstami palikt stacijā. Tēvocis varētu atgriezties, turklāt zēnam likās, ka stacijas inspektors zina, ka viņš te dzīvo viens pats, tas varētu ieslēgt viņu cietuma kamerā un pēc tam nosūtīt uz bāreņu namu. Tad gan mehāniskais cilvēks noteikti tiktu aizsviests vai iznīcināts.

Hugo ātri vien saprata, ka viņām jādara viss, lai izskatītos, ka tēvocis joprojām ir šeit. Viņš gādās, lai pulksteņi darbojas precīzi, un paņems tēvoča algas čekus no biroja, kad neviens neskatīsies (lai gan zēns nezināja, kā čekus apmainīt pret naudu). Turklāt viņam jācenšas palikt neredzamam.

Bija pagājuši jau trīs mēneši. Hugo pārslidināja pirkstus pār mehāniskā cilvēka roku un lūkojās tam sejā. Zēns bija uzmanīgi pētījis tēva pierakstus un paveicis lielu darbu. Viņš bija no jauna izkrāsojis cilvēka seju, tai bija pavisam savāda izteiksme. Tā Hugo atgādināja tēvu - viņš vienmēr šķita domājam par trim lietām vienlaikus. Nopulētā koka roka bija sastingusi virs galdiņa, gaidot, kad Hugo tai izgatavos pildspalvu.

Hugo turpināja prātot par ziņu, ko mehāniskais cilvēks reiz uzrakstīs. Un, jo vairāk viņš strādāja pie mehānisma salabošanas,jo vairāk viņa prātu pārņēma pavisam neprātīga doma. Zēnam likās, ka ziņā būs atbilde uz visiem viņa jautājumiem, ka tā pateiks, ko viņam tagad darīt, kad ir palicis viens. Tā glābs dzīvību.

Kad vien zēns domāja par šo ziņu, viņš allaž redzēja to uzrakstītu tēva rokrakstā. Varbūt tēvs, strādājot muzeja bēniņos, bija nomainījis mehānisma detaļas tikai tik daudz, lai tas rakstītu jaunu ziņu, kas būtu domāta tieši Hugo. Galu galā tas taču bija iespējams.

Tagad viņam vajadzēja tikai sadabūt piezīmju grāmatiņu no vecā vīra, lai viņš varētu pabeigt darbu un izlasīt tēva atstāto ziņu.

6 Pelni

Nakamas dienas rīta, gaismai austot, vecais vīrs tik tikko vēra vaļā savu rotaļlietu stendu, kad viņam jau tuvojās Hugo.

- Es jau domāju, ka šodien tevi satikšu, - sacīja pārdevējs, pagriežoties pret Hugo. Viņš iebāza roku kabatā un izvilka no tās cieši sasietu kabatlakatiņu.

Hugo acis cerībā iepletās. Bet, tiklīdz viņš bija paņēmis to rokā, zēns saprata, kas viņam ir iedots.

Sienot vaļā mutautiņu, viņam aizrāvās elpa un acīs sakāpa asaras.

Hugo pieskārās pelniem un ļāva tiem nokrist uz grīdas līdz ar kabatlakatu. Zēns sagrīļojās. Visi viņa plāni, visi viņa sapņi bija izkaisīti šajā pelnu kaudzītē. Hugo metās virsū vecajam pārdevējam, bet tas bija veiklāks un satvēra zēnu aiz rokas.

- Kāpēc tev šī piezīmju grāmatiņa ir tik svarīga? - viņš jautāja, kārtīgi sapurinot Hugo. - Kāpēc tu negribi par to pastāstīt?

Hugo jau šņukstēja. Mēģinot izrauties no vecā vīra rokām, viņš pamanīja kaut ko savādu. Izskatījās, ka arī pārdevējam acīs bija asaras. Kāpēc gan lai viņš raudātu?

- Ej prom, - vecais vīrs nočukstēja, palaižot vaļā Hugo. - Lūdzu, ej prom. Tas viss ir beidzies.

Hugo noslaucīja asaras ar netīrajām, pelnos notrieptajām rokām, atstājot uz sejas pelēkas švīkas. Zēns apcirtās un skrēja prom, ko kājas nes.

Hugo bija pārguris, bet atkal bija laiks pārbaudīt pulksteņus. Vienubrīd viņš jau gribēja padoties. Tagad viņš nekad vairs neizlasīs mehāniskā cilvēka rakstīto zīmīti, tagad viņš arī varēja pieteikties pie stacijas inspektora un doties uz bāreņu namu. Tad vismaz viņam vairs nevajadzētu zagt ēdienu un raizēties par to, lai visi pulksteņi darbotos pareizi. Bet zaudēt mehānisko cilvēku tomēr būtu pārāk sāpīgi. Viņš bija to iemīlējis. Jutās par to atbildīgs. Pat ja tas nedarbojās, vismaz šeit, stacijā, Hugo varēja paturēt to savā tuvumā.