Labirinta gūstā

Vakariņu laikā Minjo izstāstīja Tomasam senu stāstu kādu no tām nejaušajām atmiņām, ko uzraugs neizskaid­rojamā kārtā atcerējās no savas pagātnes, par sievieti, kas apmaldījusies labirintā. Viņa bija atradusi izeju, turpināda­ma iet vienā virzienā, ne mirkli neatraudama labo roku no labirinta sienas. Tādējādi viņa vienmēr nogriezušies pa labi un paši elementārākie fizikas un ģeometrijas likumi nodroši­nājuši to, ka ar laiku sieviete sasniegusi izeju. Tas izklausījās pavisam loģiski.

Bet ne šeit. Šeit visi ceļi veda atpakaļ uz Klajumu. Kaut kas noteikti bija paslīdējis garām zēnu uzmanībai.

Rīt būs viņa pirmā mācību diena ar skrējējiem. Rīt viņš pats varēs sākt meklēt to, ko pārējie vēl nebija atraduši. Tajā brīdī Tomass pieņēma lēmumu. Nedomāt par dīvaino. Nedo­māt par ļauno. Nedomāt neko lieku. Nepadoties, kamēr viņš nebūs atrisinājis Labirinta mīklu un atradis ceļu mājup.

Rīt. Šis vārds plīvoja Tomasa apziņā, līdz viņš beidzot iemiga.

32. NODAĻA

r

Minjo pamodināja Tomasu pirms saullēkta, ar kabatas lukturīti aicinādams sekot sev līdzi uz Mājokli. Tomass bez grūtībām nokratīja rīta miegainumu, vēlēdamies pēc iespē­jas ātrāk apgūt skrējēju prasmes. Izlīdis no segapakšas, viņš sekoja savam uzraugam, lavierējot starp mauriņā gulošajiem klajumniekiem par to, ka tie ir dzīvi, liecināja tikai šur tur dzirdami reti krācieni. Lēni austošā rīta gaisma pamazām iekrāsoja apkārtni tumši zilos toņos un pusēnās. Kaut kur Asinsnamā iedziedājās gailis. Tomasam vēl nekad Klajums nebija šķitis tik mierīgs.

Viņi nogriezās ap Mājokļa tālāko stūri, kur Minjo izvil­ka no kabatas atslēgu un atslēdza sienas padziļinājumā no­slēptas šķības durvis, aiz kurām atradās neliels pieliekamais kambaris. Tomass nevarēja vien sagaidīt, kad ieraudzīs, kas tajā atrodas. Krustām šķērsām zibošajā Minjo lukturīša gais­mā viņš saskatīja virves, ķēdes un visvisādus krāmus. Beidzot staru kūlis apstājās pie atvērtas kastes, kas bija līdz augšai pil­na ar sporta apaviem. Tomass gandrīz iesmējās. Viņš bija ce­rējis uz kaut ko neparastāku.

-    Tā te ir viena no galvenajām lietām, ko mums piegādā Radītāji, Minjo paziņoja. Vismaz skrējējiem noteikti. Kastē regulāri ir jaunas nodilušo vietā. Bez labiem apaviem mūsu pēdas izskatītos pēc Marsa virsmas. Viņš noliecās un sāka rakņāties kaudzē. Kāds ir tavs izmērs?

-     Izmērs? Tomass mirkli padomāja. Es… nezinu. Likās jocīgi, ka viņš nespēj atcerēties tik vienkāršu lietu. To­mass pieliecās, lai novilktu vienu no kurpēm, kas bija viņam kājās jau kopš ierašanās Klajumā, un ieskatījās tajā. Četr­desmit sestais.

-    Jēziņ, švali, tev gan ir lielas kājas! Bet izskatās, ka man tomēr būs kaut kas tev. Minjo iztaisnoja muguru, turēdams rokās spīdīgu, sudraba krāsas nagleņu pāri. Vecīt, ar šitām milzenēm taču var doties smaiļot!

-    Baigi smalkās. Tomass paņēma skrienamās kurpes un izgāja no pieliekamā, lai tās uzlaikotu. Minjo paķēra vēl šādas tādas mantas no kambara plauktiem un sekoja viņam.

-    Tādi ir tikai skrējējiem un uzraugiem. Pirms Tomass paspēja pacelt galvu, viņa klēpī iekrita plastmasas rokaspulkstenis. Tas bija melns un ļoti vienkāršs, elektroniskā ci­parnīca rādīja tikai laiku un neko citu. Liec virsū un nekad neņem to nost. No tā var būt atkarīga tava dzīvība.

Tomass priecājās par pulksteni. Līdz šim gan viņam bija pieticis ar sauli un ēnām, lai noteiktu aptuveno laiku, bet skrējējiem noteikti bija jābūt punktuālākiem. Viņš aplika pulksteni ap plaukstas locītavu un atkal pievērsās jauno apa­vu pielaikošanai.

-     Te būs mugursoma, pudeles ūdenim, pusdienu iepa­kojums, daži šorti un T-krekli, vēl šis tas. Minjo piebikstīja Tomasam un tas paskatījās augšup. Uzrauga rokās bija vairā­kas elastīgas, no balta spīdīga materiāla darinātas apakšbik­ses. Šīs te skaistules mēs saucam par skrējējapenēm. Ērtas un neberž.

-    Neberž?

-    Nu, pats saproti… Tur.

-     Aha, sapratu. Tomass savāca apakšbikses un pārējo inventāru. Izskatās, ka jūs visu esat pamatīgi pārdomājuši.

-    Nūja. Gandrīz divus gadus katru dienu skrienot no rīta līdz vakaram, ar laiku saproti, kas ir nepieciešams, un to tad arī pasūti. Minjo sāka krāmēt savu mugursomu.

-     Kā? Tomass izbrīnīti paskatījās uz viņu. Tu gribi teikt, ka ir iespējams pasūtīt lietas? Šķita dīvaini, ka zēnu ieslodzītāji būtu tik izpalīdzīgi.

-     Protams. Vienkārši jāiemet Kastē zīmīte un darīts. Tas gan nenozīmē, ka viņi atsūta visu, ko prasām. Reizēm dabū­jam, reizēm paliekam bešā.

-    Karti esat prasījuši?

Minjo iesmējās. Jā, šito jau mēģinājām. Pasūtījām arī te­levizoru, bet nekā. Acīmredzot tas nav viņu interesēs rādīt mums, cik dzīve ir lieliska, ja nav jādzīvo nolādētā Labirintā.