Labirinta gūstā

-    Pagājuši jau divi gadi, Tomass ieminējās. Vai jums ne reizi nav ienācis prātā palikt laukā pa nakti, lai pārbaudī­tu, vai kaut kas neatveras brīdī, kad sienas pārvietojas?

Minjo pacēla galvu, viņa acīs nozibsnīja dusmas. Vecīt, tas gan ir drusku aizvainojoši. Nopietni.

-    Kas? Tomass bija pārsteigts viņš nebija to tā domājis.

-     Mēs divus gadus diendienā plēšam pakaļas, un tu vēl vaicā, vai mums pietrūkst saprāta, lai paliktu laukā pa nakti? Pašā sākumā daži to mēģināja, bet pēc tam tika atrasti miru­ši. Gribi teikt, ka tev kārojas pavadīt vēl vienu nakti Labirin­tā? Pārbaudīt savu izdzīvotspēju, ko?

Tomass no kauna pietvīka. Nē. Atvaino. Viņš sajutās kā pēdējais klunkšķis. Nudien Minjo nevarēja nepiekrist daudz labāk bija katru vakaru mierīgi atgriezties Klajumā, nekā riskēt iekulties vēl vienā kaujā ar bēdnešiem. No šīs do­mas vien viņš nodrebēja.

-    Jā, redzi… par atvieglojumu Tomasam Minjo novērsa acis no viņa un atkal paskatījās uz lādē sakrautajām kartēm. Dzīve Klajumā varbūt nav no tām vieglākajām, bet te vis­maz ir droši. Mums netrūkst ēdamā, un esam pasargāti no bēdnešiem. Bet likt kādam no skrējējiem riskēt un palikt lau­kā pa nakti tas būtu pārāk daudz prasīts. Vismaz pagaidām, kamēr mums nav drošu pierādījumu, ka kaut kur kaut vai uz īsu brīdi varētu atvērties izeja.

-    Un kā izskatās? Vai ir kādas cerības?

Minjo paraustīja plecus. Es nezinu. Jā, tas ir diezgan no­mācoši, bet mēs nezinām, ko citu vēl darīt. Nevaram atļauties riskēt ar to, ka kādu dienu kaut kur tāda izeja tomēr parādās un mēs par to neuzzinām. Mēs nedrīkstam padoties. Nekad.

Tomass piekrītoši pamāja. Tāda attieksme viņam patika. Lai cik bezcerīga arī liktos situācija, padošanās visu padarītu vēl ļaunāku.

Minjo izvilka no lādes pāris pēdējo dienu kartes. Kā jau teicu, mēs salīdzinām dienas ar dienām, nedēļas ar nedēļām, mēnešus ar mēnešiem, viņš skaidroja, pāršķirstot tās. Katrs skrējējs atbild par sava sektora kartēm. Ja godīgi, mēs vēl neko neesam noskaidrojuši. Un, ja pavisam godīgi mēs pat nezinām, kas mums jāmeklē. Tas ir reāli stulbi, vecīt. Patiešām. Stulbi.

-     Bet mēs nedrīkstam padoties, Tomass piebilda lie­tišķā tonī, vēlēdamies paust savu atbalstu tam, ko Minjo bija teicis pirms brīža. Vārdu mēs viņš izrunāja bez domāšanas un saprata, ka nu jau droši var uzskatīt sevi par pilntiesīgu klajumnieku.

-     Tieši tā, brāl. Nedrīkstam. Minjo rūpīgi nolika kar­tes atpakaļ vietās, aizvēra lādi un piecēlās. Labi. Tagad gan mums jāsarauj, jo drusku pazaudējām laiku šeit. Pirmās pāris dienas tu vienkārši skriesi kopā ar mani. Esi gatavs?

Tomass juta, kā ap kuņģi sažņaudzas nemiera cilpa. Tas brīdis bija klāt viņi tūlīt skries Labirintā, pa īstam, vairs nekādas runāšanas un domāšanas. Ē… laikam.

-    Nekādus laikam! Esi vai neesi?

Tomass paskatījās uz Minjo un steigšus savilka tikpat ap­ņēmīgu grimasi. Esmu.

-    Nu, tad aiziet! Paskraidīsim.

33. NODAĻA

i

Tomass sekoja Minjo, kurš pa Rietumu vārtiem ieskrēja Labirinta Astotajā sektorā un ātrā riksī devās cauri gaiteņiem, šķiet, bez domāšanas nogriežoties te pa labi, te pa kreisi un ne uz mirkli neapstājoties. Agrā rīta gaismai piemita savdabīgs dzidrums, kas lika visam efejām, ieplaisājušajām sienām, koridoru akmens grīdām izskatīties trauslam un nereālam. Lai gan līdz saules nonākšanai zenītā vēl bija vairākas stun­das, par apgaismojuma trūkumu nevarēja sūdzēties. Tomass pēc labākās sirdsapziņas centās turēties līdzās Minjo, tomēr brīžiem viņam nācās pielikt soli, lai neatpaliktu no uzrauga.

Pēc kāda laika zēni sasniedza vertikālu taisnstūra izgriezu­mu garā sienā, kas veda uz ziemeļiem un izskatījās pēc durvju ejas bez durvīm. Minjo neapstājoties izskrēja tam cauri.

Šie ir vārti no Astotā vidējā kreisā sektora uz Pirmo kreiso augšējo. Kā jau teicu, to atrašanās vieta nemainās, bet ceļš šurp var nedaudz atšķirties atkarībā no sienu pārvietošanās.

Tomass sekoja uzraugam, pārsteigts par to, ka ir jau aizel­sies. Viņš cerēja, ka tās ir tikai satraukuma sekas un elpošana drīz izlīdzināsies.

Viņi pagriezās pa labi un skrēja līdz gara koridora beigām, izlaižot dažus kreisos pagriezienus. Kad zēni bija sasnieguši gaiteņa galu, Minjo samazināja ātrumu, gandrīz pāriedams soļos, un, pastiepis roku aiz muguras, no somas sānu kabatas izvilka bloknotu un zīmuli. Viņš ātri kaut ko pierakstīja, tad nolika visu atpakaļ, ne bridi nepārtraucot kustību. Tas atmo­dināja Tomasa ziņkāri, bet Minjo atbildēja, pirms viņš bija paspējis uzdot jautājumu.

-    Es paļaujos… galvenokārt uz atmiņu, smagi dvešot, teica uzraugs; arī viņa balsī beidzot bija manāmas noguruma pazī­mes. Bet apmēram pēc katra piektā pagrieziena šo to pierakstu, lai vēlāk būtu vieglāk atcerēties. Pārsvarā tikai to, kas mainījies kopš vakardienas. Tādējādi es varu izmantot iepriekšējās dienas karti, lai uzzīmētu šodienas. Vieglāk par vieglu, vecīt.

Tomass bija ieintriģēts. Minjo tiešām lika tam izklausīties pavisam vienkārši.