Labirinta gūstā

Tomasu gan māca šaubas par to, ka dzīve mājās ir tik jauka. Galu galā, kādai gan jābūt pasaulei, kurā iespējams tā rīkoties ar bērniem? Šī doma viņu pārsteidza šķita, ka tās avots ir viņa patiesās atmiņas. Kā malduguns tā uzplaiksnīja apziņas tumsā un tūlīt pazuda. Papurinājis galvu, Tomass pa­beidza šņorēt jaunās naglenes, piecēlās kājās, paskraidīja pa apli un palēkāja uz vietas, lai izmēģinātu tās. Ir labu labās. Esmu gatavs skriet.

Minjo, kurš vēl aizvien ņēmās ap savu mugursomu, ni­cinoši palūkojās uz Tomasu. Tu izskaties pēc idiota, kas ie­ņēmis galvā, ka ir balerīna. Kā tu domā iztikt bez brokastīm? Pusdienām? Ūdens? Ieročiem?

Tomass pārtrauca dīdīties un sastinga uz vietas. Iero­čiem?

Ieročiem. Minjo piecēlās un devās atpakaļ uz pielie­kamo. Nāc, es tev parādīšu.

Tomass sekoja uzraugam iekšā mazajā kambari un no­raudzījās, kā tas atvelk pāris kastes no tālākās sienas. Zem tām atradās nelielas lūkas durvis. Minjo tās atvēra, un skatie­nam atklājās koka kāpnes, kas veda lejup tumsā. Mēs glabā­jam ieročus pagrabā, lai pie tiem netiktu tādi švaļi kā Gallijs. Nāc šurp.

Minjo kāpa pirmais. Kāpnēm čīkstot zem katra soļa, viņi pieveica kādu duci pakāpienu, līdz kājas atdūrās pret cietu klona grīdu. Pagraba vēsais gaiss bija atsvaidzinošs par spīti putekļiem un spēcīgajai pelējuma smakai. Tomass gan neko neredzēja, iekams Minjo, parāvis aiz aukliņas, neieslēdza vie­nīgo spuldzi telpā.

Pagrabs bija plašāks, nekā viņš bija gaidījis, gandrīz desmit kvadrātmetrus liels. Gar tā sienām atradās plaukti un vairāki masīvi koka galdi. Viss no augšas līdz apakšai bija pārbāzts un nokrauts ar dažnedažādiem atbaidoša paskata rīkiem. Koka iesmi, metāla durkļi, lieli stiepļu sieta fragmen­ti tādi paši, no kādiem bija darināts vistu sprosts, dzeloņ­stiepļu rituļi, zāģi, naži, zobeni. Viena siena bija pilnībā vel­tīta lokšaušanas piederumiem no koka darinātiem lokiem, bultām, rezerves stiegrām. Ieraugot tos, Tomass acumirklī atcerējās gadījumu Miroņmežā, kad Albijs sašāva Benu.

-     Ej tu nost… Tomass izbrīnīts novilka, balsij strauji no­slāpstot šaurajā telpā. Kādam gan nolūkam klajumniekiem va­jadzēja tik daudz ieroču? No sākuma viņš sabijās, bet tad atvieg­lots pamanīja, ka lielāko daļu no tiem klāj bieza putekļu kārta.

-     Mēs maz ko no tā izmantojam, teica Minjo. Bet drošs paliek drošs. Parasti līdzi ņemam tikai pāris nažus.

Viņš pamāja ar galvu uz lielu koka lādi, kas stāvēja ista­bas stūrī; tās vāks bija atvērts un atsliets pret sienu. Iekšā līdz pašai augšai bija pa roku galam samesti dažādas formas un izmēru naži.

Tomass uzdrīkstējās cerēt, ka vairākums klajumnieku nezina par šo telpu. Vai tas nav bīstami glabāt tik daudz ieroču? viņš vaicāja. Ja nu Bens būtu te iegriezies tieši pirms tam, kad sajuka prātā un uzbruka man?

Minjo izvilka no kabatas atslēgu saišķi un pažvadzināja rokā. Tikai dažiem veiksminiekiem ir šāds te komplektiņš.

-    Bet tik un tā…

-    Beidz krist uz nerviem un izvēlies sev pārīti! Skaties, lai tie būtu labi asi. Pēc tam iesim brokastot un sagādāsim sev pusdienas līdzņemšanai. Pirms došanās Labirintā es gribu vēl nedaudz uzkavēties Karšu telpā.

Tomass uztvēra šo ziņu ar sajūsmu mīklainais bunkurs Klajuma vidū nodarbināja viņa ziņkāri jau kopš dienas, kad zēns pirmoreiz redzēja tajā nozūdam skrējējus. Viņš izvēlējās īsu, spīdīgu dunci ar gumijas rokturi un vēl vienu ar garu melnu asmeni. Tomēr sākotnējais entuziasms bija nedaudz noplacis. Tomass ļoti labi zināja, kādas briesmas draud Labi­rintā, taču viņš vienalga nevēlējās domāt par to, kā šos iero­čus nāktos pielietot.

Pēc pusstundas, paēduši un sakravājuši mugursomas, zēni stāvēja pie masīvajām Karšu telpas durvīm. Tomass ne­pacietīgi gaidīja, kad viņi beidzot dosies iekšā. Tikmēr rīts bija sācies pilnā sparā un visapkārt rosījās klajumnieki, ga­tavojoties jaunajai dienai. Gaisā vēdīja grauzdētas cūkgaļas aromāts Cepetim un viņa komandai bija darba pilnas ro­kas, lai pabarotu vairākus dučus kurkstošu vēderu. Minjo at­slēdza durvis un sāka griezt apaļo rokturi, līdz iekšpusē kaut kas skaļi noklaudzēja. Viņš pavilka durvis uz sevi, un ar sma­gu metālisku čīkstu tās atvērās.

-    Aiz jums, lūdzu. Minjo samāksloti paklanījās.

Tomass klusēdams iegāja ēkā. Viņu sagrāba ledainas bai­les, jauktas ar spēcīgu zinātkāri, un nācās sev atgādināt, ka jāturpina elpot.

Gaiss tumšajā telpā bija mitrs un sastāvējies un tik spēcī­gi oda pēc kapara, ka pamodināja Tomasā kādu tālu, izbālē­jušu atmiņu no bērnības, kad viņš mēdza bāzt mutē un sūkāt sīknaudas monētas.

Minjo nospieda slēdzi, un pie griestiem iemirguļojās vai­rākas dienasgaismas spuldzes, izgaismojot telpu.