Labirinta gūstā

-    Tātad, viņš sāka, skrējēji vienmēr salīdzina katras dienas kartes ar citām dienām, meklējot likumsakarības, kas kaut kā palīdzētu atrast izeju. Jūs paši sakāt, ka īsti nezināt, ko meklējat, bet tik un tā turpināt tās pētīt. Pareizi?

Minjo sakrustoja rokas un pamāja ar galvu, izskatīdamies tā, it kā tūlīt kāds viņam atklās mūžīgas dzīves noslēpumu.

-     Labi, Tomass turpināja. Bet ja nu sienu kustībām nav nekāda sakara ar shēmām, kartēm, Labirinta uzbūvi un neko tamlīdzīgu? Ja nu tās patiesībā veido vārdus? Kaut ko, kas pateiktu mums priekšā, kā nokļūt brīvībā?

Minjo aizkaitināti nopūtās un ar pirkstu parādīja uz kar­tēm Tomasa rokās: Vecīt, vai tu vispār apjēdz, cik daudz laika esam pavadījuši, pētot tās sasodītās līnijas? Ja sienas veidotu vārdus, mēs noteikti būtu to ievērojuši.

-     Varbūt to nav iespējams pamanīt ar neapbruņotu aci vai salīdzinot tikai vienu dienu ar citu. Varbūt mums jāsalī­dzina nevis diena ar dienu, bet visa diena reizē.

Ņūts iesmējās. Tomij, es varbūt neesmu pats gudrākais švalis Klajumā, bet izklausās, ka tagad tu runā ar savu pakaļu.

Tikmēr Tomasa prāts uzņēma apgriezienus. Viņš juta, ka atbilde ir tepat, rokas stiepiena attālumā. Tikai bija grūti ie­tērpt to vārdos.

-     Labi, sāksim vēlreiz, Tomass teica. Katru sektoru vienmēr pētījis viens skrējējs. Pareizi?

-    Jā, atbildēja Minjo, izskatīdamies patiesi ieinteresēts.

-    Šis skrējējs katru dienu uzzīmē karti un salīdzina to ar iepriekšējo dienu kartēm, bet tikai savam sektoram. Ja nu īs­tenībā visi astoņi sektori jāsalīdzina cits ar citu un katru die­nu? Un katra diena veido atsevišķu vārdu vai koda fragmen­tu? Vai esat mēģinājuši salīdzināt sektorus savā starpā?

Minjo paberzēja zodu. It kā jā. Esam likuši visas kartes kopā un skatījušies, vai tās kaut ko neveido savā starpā. Pro­tams, ka esam mēģinājuši mēs esam izmēģinājuši visu ko.

Tomass apsēdās uz grīdas, sakrustoja kājas un sāka pētīt kartes savā klēpī. Viņš pamanīja, ka cauri augšējai lapai tik tikko var saskatīt nākamās kartes līnijas, un acumirklī sapra­ta, kas darāms. Zēns pacēla galvu un paskatījās uz pārējiem.

-    Cepampapīrs!

-    Kas? Minjo vaicāja. Ko…

-     Klausieties, mums jādabū cepampapīrs un šķēres. Un pēc iespējas vairāk melno flomāsteru un zīmuļu.

Cepetis bija sašutis, ka viņam tiek atņemta vesela kaste ar caurspīdīgā vaskpapīra ruļļiem it sevišķi tagad, kad piegādes bija pārtrauktas. Viņš protestēja, ka tā ir viena no lietām, ko vienmēr pasūtījis, ka viņš to regulāri izmanto cepšanai. Galu galā nācās paskaidrot, kādam nolūkam tas paredzēts, un pa­vārs negribīgi piekrita šķirties no vērtīgajiem krājumiem.

Pēc desmit minūtēm, kas pagāja, medījot pa visu Mā­jokli zīmuļus un flomāsterus lielākā daļa rakstāmlietu bija glabājušās Karšu telpā un gājušas bojā ugunsgrēkā Tomass kopā ar Ņūtu, Minjo un Terēžu sasēdās ap galdu ieroču pag­rabā. Viņiem nebija izdevies atrast nevienas šķēres, tāpēc To­mass paņēma visasāko no tuvumā esošajiem nažiem.

-     Es ceru, ka mēs velti nešķiežam laiku, teica Minjo. Skrējēja balsi skanēja šaubas, bet acīs bija manāma interese.

Ņūts paliecās uz priekšu un atbalstīja elkoņus pret galdu, kā gaidīdams kādu burvju triku. Nu? Nevelc garumā, zaļknābi!

-      Labi. Tomass bija nepacietīgi gaidījis šo brīdi, bet reizē izjuta nāvīgas bailes, ka eksperiments varētu izrādīties neveiksmīgs. Viņš pasniedza nazi Minjo un norādīja uz vaskpapīra rulli. Sāc griezt vienādus taisnstūrus daudzmaz kar­šu izmērā. Ņūt, Terēza, jūs varētu paņemt pa kādām desmit kartēm no katra sektora kastes.

-    Kas mums te būs kaut kāds rokdarbu pulciņš? Min­jo pacēla nazi un ar riebumu paskatījās uz to. Varbūt labāk pasaki, kāda klunkšķa pēc mums tas jādara.

-    Man apnicis skaidrot. Tomass saprata, ka daudz vien­kāršāk būs uzskatāmi nodemonstrēt savu ieceri. Viņš piecē­lās, lai dotos uz pieliekamo. Būs vieglāk, ja parādīšu. Ja es kļūdos, tad mums neatliks nekas cits kā turpināt skraidīt pa Labirintu kā pelītēm.

Minjo aizkaitināti nopūtās un kaut ko noburkšķēja pie sevis. Terēza, kas kādu brīdi bija klusējusi, pēkšņi ierunājās Tomasa galvā.

Man šķiet, ka es sapratu, ko tu dari. Lieliska ideja.

Tomass nedaudz satrūkās, bet centās to neizrādīt. Pārējie nedrīkstēja uzzināt, ka viņš galvā dzird balsis, tie padomā­tu, ka viņš sajucis prātā.

Tad… nāc… palīdzi… man, zēns mēģināja atbildēt, domā­jot katru vārdu atsevišķi, cenšoties vizualizēt ziņu, nosūtīt to. Bet viņa neatbildēja.

-    Terēza, viņš ierunājās balsī, lūdzu, atnāc man palī­gā. Tomass pamāja ar galvu uz slepenā kambara pusi.

Abi devās uz mazo putekļaino telpu, kur atvēra visas kas­tes, izņemdami nelielu kaudzīti karšu no katras. Kad Tomass atgriezās pie galda, Minjo bija paspējis no cepampapīra iz­griezt jau divdesmit loksnes, metot citu pēc citas nekārtīgā kaudzē pa labi no sevis.

Tomass apsēdās, paņēma vienu no lapām un pacēla pret pagraba spuldzi. Cauri tai spīdēja dūmakaina gaisma. Tieši tas, kas bija vajadzīgs!