Labirinta gūstā

-      Kāds ir sadedzinājis visas kartes. Ja tur arī bija kāds kods, tagad tas ir pazudis.

41. nodaĻa

t

-     Es vēl atnākšu, Tomass teica un sataisījās uz promiešanu. Viņa kuņģis bija sarāvies čokurā. Jāsameklē Ņūts un jānoskaidro, vai no kartēm kaut kas ir palicis pāri.

-    Pagaidi! Terēza iesaucās. Atbrīvo mani!

Tomass jutās kā nodevējs, bet viņam patiešām nebija laika.

-     Es nevaru. Bet es atgriezīšos, apsolu. Pirms meitene paspēja iebilst, viņš skriešus aizmetās Karšu telpas un melnā dūmu mākoņa virzienā. Pakrūtē sāpīgi dūra kā ar adatām. Ja Terēzai bija taisnība, ja viņi bija tikuši tik tuvu atrisinājumam vai vismaz atbildei uz kādu no mīklām, kas palīdzētu viņiem izkļūt brīvībā, bet nu visas cerības būtu izkūpējušas gaisā pavisam burtiskā nozīmē… tā bija sāpīga doma.

Blakus vēl aizvien puspavērtajām nokvēpušajām dzelzs durvīm drūzmējās bariņš klajumnieku. Pieskrējis tuvāk, Tomass ievēroja, ka tie sapulcējušies apkārt kaut kam zemē gulošam. Viņš pamanīja Ņūtu, kurš bija nometies ceļos apļa vidū un pārliecies kāda ķermenim.

Aiz viņa nosmulējies un izmisis stāvēja Minjo. Skrējējs pirmais pamanīja Tomasu. Kur tu biji? viņš jautāja.

-     Runāju ar Terēžu. Kas te notiek? Tomass iekšēji no­brieda kārtējām sliktajām ziņām.

Minjo dusmīgi sarauca pieri. Mūsu Karšu telpā izcēlies ugunsgrēks, bet tev svarīgāk liekas patērzēt ar savu sasodīto draudzeni? Tu neesi normāls.

Tomass iedomājās, ka vajadzētu uzmest lūpu, bet prāts bija pārāk aizņemts ar ko citu. Man nelikās, ka tam ir tik liela nozīme ja jau līdz šim jūs ar tām kartēm netikāt nekā­dā skaidrībā…

Minjo riebumā saviebās, blāvā gaisma un dūmi gaisā da­rīja uzrauga seju gandrīz ļaunu. Kā tad! Tagad gan būtu pats piemērotākais brīdis, lai padotos. Bļāv…

-      Es atvainojos! Stāsti, kas noticis. Tomass pastiepās pāri priekšā stāvošā zēna plecam, lai saskatītu, kā ķermenis guļ uz pagalma grīdas.

Tas bija Albijs, guļus uz muguras, ar dziļu brūci pierē. Asinis plūda gar vadoņa deniņiem, daļa satecēja arī acīs, kur tās sarecēja. Ņūts saudzīgi tīrīja viņa seju ar samitrinātu lu­patu un čukstus kaut ko jautāja, bet pārāk klusu, lai to varētu sadzirdēt. Par spīti nepatīkamajām Albija rakstura izpaus­mēm pēdējā laikā Tomass bija patiešām norūpējies. Viņš pa­griezās pret Minjo un atkārtoja savu jautājumu.

-      Vinstons atrada viņu te guļam pusdzīvu, kad Karšu telpa jau bija liesmās. Daži švaļi tika tur iekšā un apdzēsa uguni, bet krietni par vēlu. Visas lādes ir pārvērtušās pelnos.

Sākumā es turēju aizdomās Albiju, bet tas, kurš to izdarī­ja, vispirms pamatīgi atdauzījis viņa stulbo pauri pret galda malu pats vari redzēt, kur. Izskatās nelāgi.

-    Kā tev šķiet, kurš tas bija? Tomass nezināja, vai stāstīt Minjo par savu un Terēzas hipotēzi. Bez kartēm to tāpat ne­varētu pārbaudīt.

-    Varbūt Gallijs, pirms uzradās Mājoklī un sāka ārdīties. Varbūt bēdneši. Es nezinu, un man vienalga. Tas tāpat vairs neko nemaina.

Tomasu pārsteidza skrējēja pēkšņā rezignācija. Kurš tad no mums tagad grasās padoties?

Minjo tik strauji pacēla galvu, ka Tomass nevilšus pakā­pās soli atpakaļ. Uzrauga acīs pazibēja dusmas, bet tās ātri nomainīja savāds izbrīns vai apjukums. Ne jau tā es to biju domājis, švali.

Tomass zinātkāri samiedza acis. Kā tad?

-      Kuš, paklusē pagaidām, Minjo pielika pirkstu pie lūpām un pašķielēja sāņus, lai pārliecinātos, vai kāds uz vi­ņiem neskatās. Vienkārši aizveries. Drīz sapratīsi.

Tomass dziļi ievilka elpu un aizdomājās. Ja viņš gribēja, lai pārējie zēni būtu atklāti pret viņu, ari Tomasam tādam bija jābūt. Viņš nolēma tomēr dalīties domās par iespējamo atrisi­nājumu Labirinta mīklai, pat ja kartes bija zudušas. Minjo, man jāparunā ar tevi un Ņūtu. Un mums jāizlaiž laukā Terēza viņa droši vien mirst badā, turklāt varētu mums palīdzēt.

-    Tava stulbā meitene mani šobrīd satrauc vismazāk.

Tomass laida Minjo vārdus gar ausīm un turpināja: Tas

prasīs tikai dažas minūtes mums radās kāda ideja. Varbūt tā nostrādās, ja skrējēji vēl spēs atcerēsies savas kartes no galvas.

Tas acumirklī piesaistīja Minjo interesi, bet viņa sejā vēl aizvien bija tā pati aizdomīgā izteiksme. Tā liecināja, ka viņš zina kaut ko tādu, ko Tomass pat nenojauš. Ideja? Kāda?

-    Vienkārši nāciet man līdzi uz Tuptūzi. Abi ar Ņūtu.

Minjo brīdi svārstījās. Ņūt? viņš iesaucās.

-    Jā? Ņūts piecēlās kājās, pārlocīdams asiņaino lupatu, lai sameklētu kādu tīrāku vietu. Tomass pamanīja, ka tā gan­drīz viscaur piesūkusies sarkana.

Minjo parādīja ar pirkstu uz Albiju. Lai par to švali pa­rūpējas medbrāļi. Mums jāparunā.

Ņūts uzmeta viņam jautājošu skatienu un atdeva lupa­tu vistuvāk stāvošajam klajumniekam. Ej sameklē Klin­tu saki viņam, ka mums te ir nopietnākas problēmas par skabargām pirkstos. Zēns klausīja pavēlei un aizskrēja, bet Ņūts atkāpās no Albija. Par ko mums jārunā?

Minjo klusēdams pamāja uz Tomasa pusi.

-    Vienkārši nāciet man līdzi. Tomass, negaidot atbildi, pagriezās un devās uz Tuptūzi.