Labirinta gūstā

-    Izlaidiet viņu laukā. Tomass apstājās pie cietuma dur­vīm un sakrustoja rokas. Ticiet man jūs tas interesēs.

Ņūts bija klāts ar sodrējiem un zemi, mati salipuši svied­ros. Katrā ziņā neizskatījās, ka viņš būtu pašā labākajā omā. Tomij, tas nav…

-     Lūdzu. Vienkārši atslēdziet. Atbrīvojiet viņu. Lūdzu! Tomass negrasījās padoties.

Minjo stāvēja priekšā durvīm, rokas iespiedis sānos. Kā mēs varam viņai uzticēties? viņš vaicāja. Tiklīdz kā šī pa­modās, te viss sagāja pilnīgā grīstē. Pie tam viņa pati atzina, ka to izraisījusi.

-    Minjo ir taisnība, piekrita Ņūts.

-      Terēzai var uzticēties. Tomass norādīja uz durvju pusi. Mēs ar viņu par to vien runājam, kā atrast izeju no Labirinta. Arī viņa, tāpat kā mēs, atsūtīta šurp pret savu gri­bu. Ir stulbi vainot viņu tajā, kas noticis.

Ņūts iestenējās. Tad ko, pie velna, viņa domāja, sakot, ka izraisījusi Beigas?

Tomass paraustīja plecus, atsakoties atzīt, ka Ņūta aizdo­mas ir pamatotas. Terēzas teiktajam noteikti bija izskaidro­jums. Kas to lai zina? Kad Terēza atjēdzās no komas, ar viņas prātu notika dīvainas lietas. Iespējams, mēs visi Kastē murgojām kaut ko tādu, pirms atguvām saprašanu. Laidiet viņu ārā.

Ņūts un Minjo ilgi skatījās viens uz otru.

-    Nu lūdzu! Tomass nelikās mierā. Ko tad vina tādu

»

darīs? Sāks skraidīt apkārt kā traka un nodurs mūs visus? Nevajag, ja?

-    Nu labi, Minjo nopūtās. Laižam to stulbo skuķi ārā.

-     Es neesmu stulba! iesaucās Terēza. Un es dzirdu katru jūsu vārdu, kretīni!

Ņūts ieplēta acis. Mīļa gan tev tā meitene patrāpījusies, Tomij.

-    Pasteidzieties. Tomass kļuva nemierīgs. Mums no­teikti vēl daudz jāpadara pirms nakts, kad atgriezīsies bēdneši, ja vien tie neatgriezīsies jau pa dienu.

Ņūts ieņurdējās un piegāja pie Tuptūža, izvilkdams no ka­batas atslēgu saišķi. Pāris klikšķi, un durvis atvērās. Nāc ārā!

Terēza iznāca no nelielās ēkas, nikni glūnot uz Ņūtu. Veltījusi Minjo tikpat nelabvēlīgu skatienu, meitene pagāja garām abiem zēniem un nostājās blakus Tomasam. Abu rokas saskārās un To­masa ādai pārskrēja skudriņas. Viņš sajutās ārkārtīgi neērti.

-     Labi. Stāstiet! Minjo teica. Ko jūs tik spīdošu esat izdomājuši?

Tomass palūkojās uz Terēžu, nezinot, kā sākt.

-    Ko skaties? viņa jautāja. Jārunā tev. Viņi acīmredzot uzskata mani par maniakālu slepkavu.

-     Vai ne? Tu taču izskaties tik bīstama, Tomass norū­ca un pievērsās Ņūtam un Minjo. Kad Terēza modās no komas, viņa vēl nebija zaudējusi visas atmiņas. Viņa man… Tomass gandrīz nenoturējās un pateica, ka tas noticis viņa galvā. Viņa man pēc tam teica, ka atcerējusies to, ka Labirints ir kods. Ka varbūt tā vietā, lai meklētu izeju, mums jāmēģina atšifrēt, ko tas mums saka.

-    Kods? Minjo nesaprata. Kāds kods?

Tomass papurināja galvu, vēlēdamies, kaut spētu atbil­dēt. Es droši nezinu jūs pazīstat kartes daudz labāk par mani. Bet man ir teorija. Tāpēc es ceru, ka jūs vismaz dažas no tām varēsiet atcerēties no galvas.

Minjo paskatījās uz Ņūtu un jautājoši pacēla uzacis. Tas pamāja pretī.

-     Kas ir? Tomasam bija apnicis, ka no viņa visu laiku tiek slēpta informācija. Jūs uzvedaties tā, it kā glabātu kādu noslēpumu.

Minjo ar abām rokām saberzēja plakstiņus un dziļi ievil­ka elpu. Mēs noslēpām kartes, Tomas.

Sākumā viņš nesaprata. Ko?

Minjo parādīja uz Mājokli. Mēs noslēpām tās sasodītās kartes ieroču telpā, bet vietā nolikām neīstas. Tāpēc, ka Albijs mūs bija brīdinājis. Un tāpēc, ka sākās tā saucamās Bei­gas, kuras tava draudzene izraisīja.

Tomasu šī vēsts tā iepriecināja, ka uz brīdi lika aizmirst par to, cik bēdīga ir pārējā situācija. Viņš atcerējās Minjo aiz­domīgo uzvedību iepriekšējā vakarā, kad tas bija kaut ko tei­cis par došanos īpašā uzdevumā. Tomass paskatījās uz Ņūtu, kurš apstiprinoši pamāja ar galvu.

-    Kartes ir neskartas un drošībā, Minjo teica. Visas kā viena. Tāpēc, ja jums ir kāda teorija, klājiet vaļā.

-    Parādi man tās, Tomass nepacietīgi teica.

-    Labi, ejam.

42. NODAĻA

r

Minjo ieslēdza gaismu, uz mirkli apžilbinot Tomasu. No visapkārt izmētātajām kastēm ar ieročiem krita draudīgas ēnas, asmeņi, rungas un citas neganta paskata lietas šķita gai­dām, gatavas kuru katru brīdi atdzīvoties un nogalināt pirmo muļķi, kas pienāks tām pārāk tuvu. Mitrā pelējuma smaka padarīja gaisotni telpā vēl neomulīgāku.

-     Te dziļāk ir vēl viens slepens kambaris. Minjo pa­skaidroja, nozūdot tumšā stūrī aiz plauktiem. Par to zina tikai daži no mums.

Tomass izdzirdēja vecu koka durvju čīkstu, un tad pa­rādījās Minjo, vilkdams aiz sevis lielu kartona kasti, kas švirkstēja pret grīdu ar tādu skaņu, it kā kāds pulētu kaulus ar smilšpapīru. Es pārkrāmēju katras lādes saturu atsevišķā kastē. Te kopā ir astoņas kastes katram sektoram sava.

-    Kurš ir šis?

-    Atver un apskaties visas lapas ir numurētas, aizmirsi?

Tomass pavilka uz augšu krusteniski saliktos kartona at­lokus, un kaste atvērās. Iekšā nekārtīgā kaudzē bija sagrūstas Otrā sektora kartes. Tomass notupās un izvilka prāvu žūksni.