Labirinta gūstā

Viņš paķēra no galda flomāsteru. Labi, tagad pārzīmē­sim kādas desmit pēdējo dienu kartes uz šīm cepampapīra lapām. Pārrakstiet arī visu informāciju kartes augšpusē, lai mums nesajuktu dienas un sektori. Kad tas būs izdarīts, do­māju, ka bilde taps skaidrāka.

-    Kā… Minjo iesāka.

-    Nemuldi un griez tālāk! Ņūts pavēlēja. Man liekas, es sāku saprast, kas viņam padomā. Tomasu tas iepriecināja.

Viņi ķērās pie darba uzklājot oriģinālajai kartei vaskpapīra loksni, pārzīmēja tās saturu uz caurspīdīgā materiāla, tad atkārtoja to pašu ar nākamās dienas karti, cenšoties strā­dāt pēc iespējas rūpīgāk, bet arī lieki netērēt laiku. Lineāla vietā Tomass izmantoja turpat atrasta dēļa atgriezuma malu. Drīz viņš bija pabeidzis jau piecas kartes, tad vēl piecas. Arī pārējie neatpalika, drudžainā tempā radot vienu kopiju pēc citas.

Zīmējot Tomasam palēnām piezagās uztraukums: radās nelāgas aizdomas, ka viņu darītajam nav pilnīgi nekādas jē­gas. Taču blakus sēdošā Terēza bija pats koncentrēšanās pa­raugs: izbāzusi mēles galiņu starp lūpām, viņa, nepaceldama acis no kartēm, apzinīgi vilka līniju pēc līnijas. Izskatījās, ka meitenei ir krietni vairāk pārliecības par to, ka viņi ir uz pē­dām atrisinājumam.

Kasti pa kastei, sektoru pa sektoram viņi turpināja strādāt.

Viss, man pietiek! Ņūts beidzot paziņoja, pārtraucot klusumu. Citādi pirkstus tūlīt saraus krampī, goda vārds! Paskaties, vai tur kaut kas sanāk.

Tomass nolika savu flomāsteru un iztaisnoja notirpušos pirkstus, cerēdams, ka viņu pūliņi nebūs bijuši veltīgi. Labi, dodiet man pāris pēdējo dienu kartes no katra sektora bet vispirms sašķirosim tās atsevišķās kaudzēs dienu secībā no Pirmā līdz Astotajam sektoram. Pirmo liksim te. Viņš no­rādīja uz vienu galda galu, tad uz otru. Bet Astoto te.

Pārējie klusēdami pildīja viņa norādījumus, sakārtojot sazīmēto pa dienām un sektoriem. Beigās uz galda atradās astoņas plānas vaskpapīra grēdiņas.

Tomass ar trīcošiem pirkstiem paņēma pa vienai kartei no katra sektora, iepriekš pārliecinoties, ka tās visas ir no vie­nas un tās pašas dienas. Viņš sāka pēc kārtas likt lapu uz lapas tā, lai katra nākamā zīmējuma aprises sakristu ar iepriekšējo, līdz lūkojās uz visu astoņu sektoru kartēm reizē. Ieraudzī­tais Tomasam nelika vilties. Gandrīz maģiski, kā miglainam kadram, kam noregulēts fokuss, viņa acu priekšā parādījās attēls. Terēza pārsteigumā noelsās.

Neskaitāmas karšu līnijas šķērsoja cita citu gan horizon­tāli, gan vertikāli tik daudzās vietās, ka kopskats atgādināja rūtainu režģi. Taču sektora vidū dažu sienu novietojums at­kārtojās biežāk nekā citur, veidojot nedaudz tumšākas līnijas par pārējām. Ne pārāk uzkrītoši, bet šaubu nebija.

Pašā lapas centrā bija skaidri salasāms burts S.

43. NODAĻA

i

Tomass izjuta gan atvieglojumu, ka eksperiments ir izde­vies, gan pārsteigumu, satraukumu un ziņkāri par to, kur tas novedīs.

-    Mjā… vienā zilbē izsakot visu, ko juta Tomass, novil­ka Minjo.

-    Tā varētu būt sakritība, Terēza teica. Pamēģini citas dienas.

Tomass salika citu uz citas vēl vairāku dienu kartes se­cībā no pirmā līdz astotajam sektoram. Katru reizi kruste­nisko līniju mudžekļa vidū parādījās skaidri saskatāms burts. Pēc S sekoja K, tad R, I, E un N. Pēc tam T… U… R…

-     Skatieties, Tomass teica, norādot uz kaudzītēm, ne­daudz apmulsis, bet priecīgs, ka burti ir tik skaidri redzami. Te rakstīts SKRIEN un TUR.

-     Skrien tur? Ņūts pārvaicāja. Neizklausās pēc diez ko sakarīga koda.

-    Mums vienkārši jāturpina, Tomass teica.

Pēc vēl pāris kombinācijām viņi saprata, ka otrais vārds ir TURIES. SKRIEN un TURIES.

-    Tā noteikti nav sakritība, sacīja Minjo.

-    Noteikti nav, Tomass piekrita. Viņš dega nepacietībā noskaidrot nākamos vārdus.

Terēza palūkojās uz pieliekamā pusi. Mums jāpārbauda pārējās kartes visas kastes, kas tur ir.

-    Jā, Tomass piekrita. Ķeramies klāt.

-    Mēs nevaram palīdzēt, Minjo negaidīti teica.

Pārējie trīs jaunieši reizē paskatījās uz Minjo. Viņš nesa­tricināmā mierā paskaidroja: Vismaz mēs ar Tomasu neva­ram. Skrējējiem jau laiks doties Labirintā.

-     Ko? Tomass bija neizpratnē. Šis taču ir daudz sva­rīgāk!

-     Varbūt, Minjo mierīgi atbildēja, bet mēs nedrīk­stam izlaist nevienu dienu. It īpaši tagad.

Tomass bija vīlies. Skriešana Labirintā tagad šķita pa­visam bezjēdzīga laika tērēšana salīdzinājumā ar darbu pie koda atšifrēšanas.

-     Kāpēc, Minjo? Tu teici, ka sienu izvietojums atkārtojas jau mēnešiem ilgi vēl vienas dienas karte neko nemainīs.

Minjo uzsita ar dūri pa galdu. Muļķības, Tomas! No visām dienām tieši šī varētu būt vissvarīgākā. Kaut kas var būt mainījies, kaut kas var būt atvēries. Patiesībā, ja jau tie draņķa vārti vairs netaisās ciet, manuprāt, pienācis laiks iz­mēģināt tavu priekšlikumu palikt tur laukā pa nakti un papē­tīt Labirintu tuvāk.

Tas modināja Tomasā interesi viņš taču bija vēlējies iz­mēģināt tieši to. Bet kā tad ar kodu? Kā…