Laika cilpa

Sarovs nedaudz apsedas un, paskatijies apkart, lenam atkapas gerbtuves virziena. Acimredzot vini vinam nekliedza, tacu pustumsa, ko ik pa bridim apgaismoja no aiz makoniem uznirstosais meness, neko nevareja drosi pateikt.

Aizslepies aiz betona bluka, vins piesardzigi paskatijas ara. Smagi ejot, divi viriesi ar sautenem rokas izskreja no stadiona malas uz celu pa laukumu, no kurienes vins bija nacis. Pec paris minutem viniem sekoja maza auguma virietis civildrebes. Vina roka pazibeja pistole. Pie gaismas celina, kas iet apkart stadionam, virietis peksni apstajas un, spelejoties ar ieroci, paskatijas uz gerbtuvi. Vinus skira apmeram cetrdesmit metri. Sarovs juta sviedru krelles, kas teceja pa muguru. Vejs peksni apklusa un kluva neparasti kluss – tikai tala kanonade rietumos ka nepiemerots fons partrauca so klusumu.

Virietis parvietojas no kajas uz kaju. Smiltis ciksteja zem zabaka. Vins aizsmacis un specigi klepoja, izsplava flegmu un dusmigi lamaja.

Ne dzivs, ne miris Sarovs piespiedas pie aukstas, raupjas sienas. Ja jaskrien, tad kur? Vins ieskatijas tumsa – aiz meza joslas, kas iezogoja stadionu, nekas nebija redzams. Tur leja ir augsts zogs. Ja jums jaskrien, jums bus jalec pari. Sarovs aiztureja elpu, saraujies ka atspere, viena mirkli gatavs saluzt. Katra vina kermena suna saspringa, it ka vins sastinga starta, stadions sastinga, baididamies elpot, un neredzamie skatitaji skatijas uz tiesnesi.

Virietis atkal pakratija kaju, leni, it ka kaut ko berzejot, un tad tabakas smaka sasniedza Sarovu – civilvirs smekeja, skatijas apkart. Tad vins nometa cigareti zeme, paskatijas uz kapnem, kas veda uz stadionu, un atri devas pec kaujiniekiem, kuri bija aizbegusi pa prieksu.

Sarovs piesardzigi paskatijas ara no vaka. Virietis iznaca pa vartiem, kas bija nedaudz atverti zoga, apgriezas un ietina kede – tacu kedei nebija sledzenes. Velreiz paskatoties uz stadionu, civilvirs pazuda ena.

Nogaidijis vel desmit minutes, vins peksni sajuta specigu trici – skita, ka vina kermenis sitas krampjos – aukstums un mirstigas briesmas lika par sevi manit. Un, kad patrulas prieksnieks beidzot devas prom, spriedze sabruka. Sarovs nolaida plaukstas slapja zeme, skaitija lidz desmit, koncentrejot vedera karstuma kamolu, ka to darija pirms sacensibam, un, kad trice norima, ar ravienu piecelas kajas. Noliecies vins skreja uz vartu pusi. Man bija jadodas prom, pirms kads cits ieradas seit.

Pie pagrieziena vins samazinaja atrumu un paskatijas uz stadiona kapnem. Acis, pieradusas pie tumsas, satvera plankumu – bezveidigu, ka netirumu kaudzi, kuru te bija daudz, un tomer visa pilseta tas izskatijas kaut ka biedejosi.

Parvarejis kardinajumu nekavejoties izskriet no zoga, Sarovs klausijas un pieskreja pie kaudzes. Noliecies, lai tumsa saprastu, kas tas ir, vins uzreiz atkapas. Vina skatijas viriesa nedzivas stikla acis, ar kuru vins tikko bija runajis gerbtuve.

"Treneris…" vins cuksteja, parakmenojies no sausmam. Vins paskatijas uz augsu un ieraudzija pasu arku, kur tika uznemta fotografija – un peksni vina atmina ar apbrinojamu skaidribu paradijas saulaina jauka diena, piepildita ar smiekliem, priecigam cilveku balsim, stadiona salkonu. vakar.

Vins stav pie arkas blakus trenerim, garam gaja iemilejies paris un vins uzsauca viniem, puisi pagriezas. Ieraugot sportistu Dinamo krekla, vini vinu uzreiz atpazina un saka smaidit.

– Andrejs Viktorovics! – puisis iesaucas, – vai tiesam tu? Ta ir patiesiba?!

Vins pamaja ar galvu un ari plati pasmaidija.

– Vai jus varetu mani nofotografet ar manu treneri? – Sarovs jautaja puisim un vins uzreiz piekrita.

Kameras aizvars noklikskinaja, Sarovs pagriezas, turpinot smaidit, un satvera trenera skatienu enu, it ka starp viniem butu lidojis kaut kas tumss un nepatikams.

Vins ciesi satvera somu, kas patikami sildija vina kermeni, un sniedzas pec kameras.

Meitene jautaja:

– Vai tu dosi mums autografu? Atvainojiet, nav neka cita, uz ko rakstit,” vina apmulsusi sacija, pastiepot sokolades kasti. – Cita puse.

Sarovs pagriezas pret treneri.

– Dod man savu pildspalvu, Aleksandr Andrejevic!

Vins iznema no krusu kabatas pildspalvu. Sarovs netisam pieskaras vina pirkstiem. Neskatoties uz silto vakaru, tie bija auksti ka ledus.

Vins parakstija sokolades kastiti, un puisi devas uz stadionu, atstajot sportistu un treneri pie arkas.

"Ir pienacis laiks," virietis peksni teica. – Atlikusas piecas minutes. Jus kavejat, ka vienmer. “Vins verigi paskatijas uz Sarovu, un vina skatiena pazibeja tas pats divainais aukstums.

– Varbut vins uzmineja, vai kaut ka uzzinaja? – domaja Sarovs. – Ne… tas nevar but…

– Turiet kameru! – Vins pasniedza fotoaparatu trenerim. – skreju uz startu.

– Dod man ari somu! Kur tu to liksi?

Sarovs pasmaidija, bet smaids bija piespiedu un nedabisks.

– Ja, seit… man nav… neka svariga, es to nometisu tur uz solina, neviens to nepanems.

Treneris paskatijas uz vinu, it ka izsverdams vina atbildi. Tad vins pakratija galvu un mazliet skumji sacija:

"Galvenais ir neaizmirstiet, kur to atstajat velak."