Laika cilpa

– Vai tu tiesam zini? – atkal atskaneja viriesa balss. Identitates sokets, Sarovs pilniba aizmirsa par savu klatbutni.

– Ja. Tas ir… skiet… – vins pagriezas un virietis, kurs izradijas diezgan nepatikams izskatam tik izskatigam baritonam, viegli atkapas.

– Bah! – vins kliedza. – Tas esi tu! Un es domaju, kas tas nak no stadiona, tagad es atri parbaudisu vina dokumentus… Un tas ir pats Andrejs Emeljanovs! Nevar but! Es neticu savam acim!

Sarovs samulsa, pasmaidija savu burvigako smaidu un noplatija rokas.

– Es atnacu seit, lai atvaditos…

– Uz prieksu?

Sarovs pamaja.

Virietis sapnaini domaja.

– Ja… bija lietas… – vins paskatijas uz stadionu. "Musejie tur tikko piekera parkapeju… vai jus vinu neredzejat?"

– Ne, es tikai paskatijos no malas… nekas…

– Vai atceries, ka finisa taisne apsteidzi Konovalovu labako desmitnieka? – virietis pamaja ar galvu. – Tad Zirgs bija pirmais, neviens uz tevi nedereja. Un es… – vins viltigi piemiedza aci, – visu savu naudu liku uz tevi! Protams, mes nevaram, tie ir aizliegti… bet…

Sarovs atkal pasmaidija.

– Ja tas ir kluss, tad tas ir iespejams.

"Pa labi!"

– Un tad vins panema piecpadsmit tukstosus! Iedomajies!

Sarovs nosvilpa.

– Varbut pats negaidiji, ka uzvaresi? Vai ari jus zinajat no pasa sakuma? "Es vienmer gribeju jums uzdot so jautajumu," atzina drosibas virsnieks.

Ja vins atcerejas… tomer, lai netrauceti turpinatu savu celu, vinam vajadzeja atcereties.

"Es gribeju uzvaret," klusi sacija Sarovs. Vina balss skaneja nedabiski, it ka ta nepiederetu vinam, bet nozagta tai otrai personai, ari skrejejam Andrejam Emeljanovam. – Es loti gribeju.

Virietis pamaja.

"Nu…" vins lenam teica, "dazreiz ar velesanos nepietiek." Ja visi to gribetu un uzreiz dabutu… bet ne. Tas ta nenotiek.

Sarovs iebaza rokas metela kabatas.

– Tu loti gribeji… un sanemi.

– Ja. Bet, iespejams, tas joprojam ir pateicoties jums. Un ne tapec, ka es tur kaut ko gribeju. Jus esat trenejies. Un vini ne tikai gribeja.

– Es vel trenejos.

– Nu redzi. Un es uzvareju, izradas, tiesi tapat.

– Tu riskeji.

"Vai tas ir risks?…" vins peksni noradija ar roku uz portretu, kas piesaistija Sarova uzmanibu. – Tu vinu atpazini. Es vinam sekoju jau piecus gadus. Tagad, protams, nav pienacis laiks, un vins ir kaut kur pazudis, bet man jajauta – varbut jus vinu redzejat?

Domas Sarova galva saka izmisigi rosities. Ko man vinam atbildet? Nav jegas melot, skiet, ka sis virietis redz cauri cilvekiem.

"Skiet, ka…" vins lenam sacija, skatoties apsardzes darbiniekam tiesi acis, "ka es vinu redzeju stadiona." Vins sedeja pirmaja rinda netalu no starta linijas. Bet tas bija sen. Skiet… 37. gada. Bet ne vairak, man nevajadzeja.

Virietis noputas.

– Ja… ne parak daudz. Atjautigs nelietis, vins pat nevar vinu pareizi izsekot. Vienmer soli prieksa.

Sarovs nedaudz pagaidija un tad jautaja:

– Ko vins izdarija?

Apsardzes darbinieks divaini pasmaidija un pamaja ar galvu, pabeidzot cigareti.

– Vins ir maniaks. Atver cilvekus ka skarda karbas. Skiet, ka vins to izbauda.

Sarovs juta, ka starp vina lapstinam izskrien sals.

– Vai vins ir serijveida slepkava?

"Ja… bet mes nevaram vinu nokert," apsardzes darbinieks pacela rokas. – Nu, man bija prieks redzet… ja kas notiek, nac ciemos. Es esmu seit reti, sodien jus redzat, kas notiek… un pilseta ir knada, vini sauca papildspekus. Bet, ja atrodaties Petrovka, naciet ciemos, es priecasos jus redzet.

"Ar prieku," Sarovs meloja un pastiepa roku svesiniekam: "Kam man jautat?"

Virietis ari pastiepa roku, stiprs un cipslains.

– virsleitnants Groms Fjodors Iljics.

Sarovs paspieda roku.

"Nu, es jus neaizturesu," sacija Groms. – Paldies… tad uzvarejat!

Sarovs pamaja ar galvu, pasmaidija ciesi smaidot un lenam devas uz ielu, kura kusa cilveki.

10. nodala

2010 gads

Sarovs atveda profesoru. Klusi vins iegruda vinu kabineta, kur blavas lampas mirgojosa gaisma sedeja sesi pieaugusie, drumi un domigi.

Vins izvilka vecajam viram kreslu un ar labi iestudetu kustibu specigi uzspieda uz vina izliektajiem pleciem. Vins nogazas uz sedekla. Sados brizos Sarovam reizem patika nonemt kreslu, lai aizturetais, absurdi vicinot rokas, nogaztos uz gridas, grimase no sapem un parsteiguma. Sis sakums vinam deva pienacigu prieksrocibu. Vardarbibas nebija, bet tad saruna, ka likums, riteja pozitiva un abpuseji izdeviga virziena. Gandriz raustidams kreslu, Sarovs tomer atturejas. Galu gala vins neatrodas sava dzimtaja vieta. Un tomer aizturetais, ka vins pie sevis sauca profesoru, neizradija ne nervozitati, ne bailes: vina acis nebija manama kucenveidiga lidzjutiba, kas paradas vairuma policijas nodalas slieksni parkapeju. Vecais virs, neskatoties uz to, ka pavadija laiku sauraja istaba ar zirnekliem, mebelem, kuras bija tikai viena nobruzata un dumakaina estakades gulta, izskatijas ar nekaunigu, nekaunigu aci, it ka nevis vins butu vinu gusteknis, bet gan vini visi. atrodas telpa.