Laika cilpa

Deniss nodrebeja. Pieradis pie skarbas ikdienas jura, vienkarsam rupjam pirma paliga piezimem, vins jutas nevieta, un notiekosais vinam kaut ka atgadinaja veco filmu pec Agatas Kristi romana “Desmit mazie indiani”. Vins atcerejas Viktora stastu un uzreiz spilgti iztelojas, ka butu vairakus gadus pavadit slimnica, kur galvenais arsts bija sis pretigais puisis ar tievu kaklu un kaut kadu bezemocionalu putnam lidzigu skatienu.

Liza paskatijas uz veco viru ar petosu skatienu. Cela uz bagatibu un varu vinai nacas saskarties ar dazadam temam, biezi tas bija zemiskas un nepatikamas, tacu si tema, ka vina uzreiz saprata, ap vinu izplatija gandriz taustamas briesmas. Vinai labak patika ar tadam lietam nenodarboties, jo nekad nevar zinat, ar ko tas var beigties un kura sadarbibas stadija sajutisi mugura asmena auksto cietibu.

Lena noversas, nespedama noslept savu riebumu un pat bailes. Viktors, gluzi otradi, skita, ka ar visu kermeni pastiepas pret Ininu un pat nedaudz saspringa, lai gan skietamo vina pasapmierinatibu, skiet, nekas nespeja satricinat.

Deivids salika plaukstas kopa un kaut ko cuksteja, pakratidams galvu. No Inina izpluda kaut kas nelaipns, bet ne ka, piemeram, no lauvas, kuram bija lemts but celam plesejam, bet ka no hienas – maza, nikiga un viltiga.

Vienigi Peteris palika vienaldzigs. Vins skatijas uz arstu ta, ka cilveki dazkart skatas uz kaut ko pilnigi neaprakstamu, neuzkritosu vai garlaicigu.

Sarovs ar plaukstu uzsita arstam pa plecu.

– Nu, mes esam gatavi. Mums nav daudz laika, katram ir svarigas lietas, ko darit, un, atklati sakot, mes uz so pasakumu raugamies loti, maigi izsakoties, skeptiski. Tagad es runaju personigi sava varda, bet esmu parliecinats… – Sarovs apklusa un neskaidri paskatijas apkart un it ka pazitu cilvekus… – … ka katrs no jums man piekritis. Es personigi neko nesapratu no jusu neskaidra skaidrojuma. Kaut kadi atminas seansi stimulantu iespaida. "Vins gandriz piebilda, ka vins pats dazreiz izmanto lidzigas metodes, lai piespiestu aizturetos atcereties, kas vinam nepieciesams. Bet, ta ka vins loti labi zinaja, ko sada lieciba ir verta, vins nolema sarunu biedrus nekaitinat. Tatad…” Vins paskatijas biroja. Piesardzigi cilveki paklavas katram vina vardam. -… Mes klausamies. Un, ja es butu tava vieta, es pasteigtos, jo man jau sen niez rokas tevi aizvest uz Petrovku. Vini tevi tur jau ilgu laiku gaidija.

Sarovs apstaigaja arsta kreslu, ejot iznema cigareti, aizdedzinaja to un apsedas vieta, kuru kadreiz bija ienemis vienibas komandieris. Tautas vadona portreta vieta virs vina galvas tagad spozs robains taisnsturis, kura centra vareja redzet ar melnu sveku gabalinu rakstitu saplestu uzrakstu: “Dzive ir skaista, bet velti. ”.

Arsts kadas tris minutes kluseja, lukodamies apkart uz klatesosajiem, it ka censtos par katru atcereties kaut ko svarigu, kas ierakstits neredzama anamneze. Vina seja, it ka veidota no gipsa, neatspoguloja nevienu emociju. Tomer ar pieredzejuso ieslodzito aci Viktors pamanija, ka arsts neparprotami nejutas miera.

Kaut kas nenotika pec vina plana.

Neliela, tikko manama laba plakstina raustisanas. Maz ticams, ka kads tam butu pieversis uzmanibu, tacu kadu dienu, kad vins bija liecinieks nopietnai karsu spelei, pieredzejis notiesatais, no savas gulvietas verojot cinu, kas risinas, apleja vinu ar energisku sefpavaru un cuksteja: “Zini, Vitek! kurs sodien nems banku? Paskaties ciesi…"

Viktors paskatijas uz cetriem speletajiem, bet neko nevareja pateikt. Ja vien labaja puse sedosais parak daudz neravas.

"Ne," sacija ieslodzitais, "sis tikai blefo, tapec vins raustas. Vina karte nav ta drosmigaka, bet deres. Bet vinam preti esosais brillite ir mierigs. Bet vina karte ir miskaste. Un kapec viss? Maza acs… paskatieties, ka ta raustas…"

Viktors paskatijas uzmanigak, un ta ir taisniba, ne, ne, bet diezgan apaliga viriesa smagais plakstins ar lielu putiti uz vaiga tik tikko triceja.

Tiesi tapat ka sis…

"Nu…" arsts iesaka bezkrasaina balsi. Lina, vinu dzirdot, nodrebeja un paskatijas uz vinu ar naida pilnu skatienu. – Ta ka… tev izdevas… savakties… tas nozime, ka man ir pienacis laiks darit kaut ko noderigu.

"Tas ir skaidrs," Sarovs iesmejas no komandkresla. “Vins izlaida dumu makoni, kas lenam pacelas lidz griestiem, minuti rinkoja un izskida dzeltenigaja pustumsa.

– Es jau teicu, ko un ka es dariju… laboratorija. Bet tiem, kas nav dzirdejusi, es to isi atkartosu velreiz. Absolventa gados mani intereseja dazu… hm… hm… pacientu uzvediba, kuri atradas robezstavoklos, ko izraisija gan slimibas, protams, garigas slimibas, gan kopuma veseli cilveki, bet ievietoti. arkartigi sarezgitos apstaklos. Piemeram… dazi padomju karaviri Afganistana, budami smagi ievainoti, dalijas atminas, kas skita pilnigi fiktivas, ja… tas nebija parsteidzosi precizas un realistiskas. Parasta mulkiba, jus sakat. Un tiesam, butiba, daudzos gadijumos tas ta ari bija. Un es ari biju parliecinats…

– Vai jus dienejat Afganistana? – Sarovs peksni jautaja.

Tikko pamanams muskulis Inina seja triceja.

– Tas notika.

– Un kurs?