Džeimss Makonels

MACĪŠANAS TEORIJA

Es rakstu tāpēc, ka Viņš acīmredzot vēlas, lai es to darītu. Pretējā gadījumā Viņš taču nebūtu atstājis man papīru un zīmuli. Un vārdu «Viņš» es rakstu ar lielo burtu tāpēc, ka tas man šķiet vispareizāk. Ja es esmu miris un atrodos ellē, tad lielais burts ir ļoti piemērots. Bet, ja- esmu tikai kāda gūsteknis, arī tad mazliet paglaimot nav par ļaunu.

' Kamēr es sēžu šajā nelielajā telpā un pārdomāju notikušo, mani visvairāk pārsteidz tas, cik strauji, viss norisinājās. Tajā brīdī es pastaigājos pa mežu savas ārpilsētas mājas tuvumā. Un tad pēkšņi biju nokļuvis šajā mazajā, tukšajā istabā kails kā no olas izšķīlies putnēns, un vienīgi spēja domāt tagad glābj mani no vājprāta. Kad notika «pārmaiņa» (vienalga, kā to izskaidro), es nesajutu pat visnie­cīgāko kustību, kas liecinātu par manu pārvieto­šanos no meža uz šo istabu. Tam, kas to spējis iz­darīt, jāizsaka vislielākā atzinība — Viņš ir vai nu izgudrojis anestezējošu līdzekli, kas iedarbojas acu­mirklī, vai arī atrisinājis problēmu par matērijas momentānu pārveidošanu. Man labāk patiktu, ja apstiprinātos pirmais variants, jo otrais rada pārāk lielas bažas.

Cik atceros, pirms «pārmaiņas» mani nodarbināja doma par to, kā izskaidrot maniem pirmā kursa stu­dentiem psihologiem dažas mācīšanas teorijas vissarežģītākās tēzes. Tālu tālu pagātnē šajā brīdī šķiet universitātes dzīve: jums man jāpiedod, ka es patlaban vairāk domāju par to, kur atrodos un kā izkļūt ārā no šejienes, nekā par to, kā iedzīt galvā jaunajiem studentiem Halla vai Tolmena atziņas.

Tātad pirmais jautājums: kur es atrodos? Atbildes vietā varu vienīgi aprakstīt šo istabu. Tā ir apmē­ram divdesmit kvadrātpēdu liela, aptuveni divpa­dsmit pēdu augsta, bez logiem, un vienas sienas vidū ir kaut kas līdzīgs durvīm. Visi priekšmeti ir vie­nādi pelēcīgi, bet sienas un griesti izstaro diezgan patīkamu nenoteiktas krāsas gaismu. Sienas veidotas no kaut kāda cieta materiāla, kas varētu būt metāls, jo, tām pieskaroties, jūtams vēsums. Grīda ir dari­nāta no mīkstāka, gumijota materiāla, kas mazliet padodas, kad pa to staigāju. Turklāt grīda it kā «dreb» un rada sajūtu, ka tā visu laiku vibrē. Tā ir mazliet siltāka nekā sienas, un tas jau ir gluži labi, jo liekas, ka nāksies gulēt uz grīdas.

Vienīgās mēbeles šajā istabā ir kaut kas līdzīgs galdam un kaut kas līdzīgs krēslam. Patiesībā galds nav īsti galds un krēsls nav īsti krēsls, taču abi priekšmeti varētu kalpot šādam nolūkam. Uz galda es atradu papīru un zīmuli. Nē, atļaujiet man izteik­ties precīzāk. Tas, ko apzīmēju ar vārdu «papīrs», ir krietni vien rupjāks un biezāks par to, pie kā esmu pieradis, un nupat pieminētais zīmulis ir tikai tievs

giafīta irbulis, kuru es uzasināju, paberzējot tā vienu galu pret galdu.

Tas ir viss, kas atrodas šajās četrās sienās. Es vē­lētos zināt, ko Viņš izdarījis ar manu apģērbu. Uz­valks vairs nebija nekāds jaunais, bet es esmu nobažījies par saviem ielas apaviem. Es ļoti priecā­jos par šiem zābakiem — tie bija diezgan dārgi, un man ne visai patiktu tos pazaudēt.

Tātad joprojām paliek neatbildēts pirmais jautā­jums: kur, velns parāvis, es atrodos — vienīgi, ja velns mani patiešām nav parāvis.

Vēl sarežģītāks ir otrs jautājums: kāpēc es šeit atrodos? Ja es slimotu ar paranoju [3] , tad droši vien domātu, ka mani nolaupījuši ienaidnieki. Vai arī iztēlotos, ka krieviem radusies sevišķa interese par maniem pētījumiem, tāpēc tie slepus aizveduši mani uz kādu Sibīrijas nostūri un drīz ieradīsies, lai pie­dāvātu sadarbību vai nāvi. Taču, lai cik bēdīgi tas arī būtu, es esmu pārāk liels reālists. Šie pētījumi ļoti interesēja mani pašu un varbūt arī vienu otru psihologu, kam patīk noņemties ar diezgan nepopu­lārajām dzīvnieku" apmācīšanas problēmām, taču nekādā ziņā tie nebija tik svarīgi, lai kādam ienāktu prātā nodarboties ar cilvēku laupīšanu.

Tātad es vēl joprojām esmu pilnīgā neziņā. Kur es atrodos, un kāpēc es te atrodos?

Un kas ir Viņš?

Esmu nolēmis atturēties no jebkādiem mēģinā­jumiem atzīmēt savā dienasgrāmatā «dienas» vai «stundas». Šādām laika vienībām pašreizējos apstāk­ļos nav nekādas jēgas, jo visu laiku, kamēr esmu nomodā, gaisma nemaz nemainās. Cilvēka orga­nisms nav apgādāts ar tik precīzu iekšējo pulksteni kā dažs labs zemākas sugas dzīvnieks. Ļoti daudzi izmēģinājumi ir pierādījuši, ka no visiem ārējiem kairinājumiem izolēts cilvēks drīz vien zaudē laika izjūtu. Tāpēc es norādīšu vienīgi uz pārtraukumiem savā stāstījumā, un, cerams, Viņš sapratīs, ka nevar gaidīt no manis precīzus pierakstus, ja jau Viņš ir bijis tik neattapīgs un nav atstājis man rokas pulk­steni.