Mācīšanas teorija

Es uz brīdi saraucu pieri grumbās. Tas viss man likās tik brīnum tuvs un pazīstams. Tad es pēkšņi sāku kratīties nevaldāmos smieklos. Istaba bija pārvērtusies par milzīgu Skinnera sprostu! Vairā­kus gadus praksē biju pētījis dzīvnieku mācīšanas teoriju, turēdams baltās žurkas Skinnera sprostā un novērodams žurku izturēšanās pārmaiņas. 2urkām vajadzēja iemācīties nospiest sviru, lai iegūtu ba­rības zirnīti, kuru tām izsvieda tāds pats aparāts, kāds tagad ir piestiprināts pie mana krātiņa sienas. Esmu strādājis tik daudzus gadus, izdarījis tik dau­dzus eksperimentus un tagad pats atrodos sprostā gluži kā žurka Skinnera sprostā! Iespējams, ka tā tomēr ir elle, es sev sacīju, un tūlīt lords Galvenais

Bende pasludinas: «Lai noziedznieks tiek sodīts pēc saviem nopelniem.»

Atklāti sakot, šis pēkšņais notikumu pavērsiens mani mazliet satrauca.

Acīmredzot es tieku mācīts atbilstoši teorijai. Drīz vien es atklāju, ka, nospiežot sviru, reizēm saņemu barību — proteīnu zirnīti,, bet reizēm atskan vienīgi klikšķis un vairāk nekas nenotiek. Liekas, ka apmē­ram pēc katrām divpadsmit stundām aparāts man izsniedz skaita ziņā dažādu proteīnu zirnīšu dau­dzumu — pagaidām šis skaits svārstījās starp pieci un piecpadsmit. Es nekad iepriekš nezināju, cik daudz pilulu — tas ir, proteīnu zirnīšu — aparāts izsniegs, turklāt aparāts izspļauj tās ar pārtrauku­miem. Dažreiz man jāspiež svira desmitiem reižu, līdz kaut ko saņemu, bet dažreiz aparāts izsniedz man pa zirnītim pēc katra sviras nospiediena. Kopš man nav vairs pulksteņa, es nekad lāgā nezinu, kad ir pagājušas divpadsmit stundas, tāpēc tad, kad do­māju, ka barošanas laiks tuvojas, es pieeju pie sviras un spiežu to ik pēc pāris minūtēm. Gluži tāpat, kā to darīja manas žurkas. Tā kā zirnīši ir ļoti sīki un es nekad nejūtos īsti paēdis, es reizēm, pavisam negribot, sāku raustīt sviru tikpat neganti kā nesa­prātīgs dzīvnieks. Taču reiz es nokavēju barošanas laiku un biju jau pavisam tuvu bada nāvei (vismaz man tā šķita), un tomēr man bija jāgaida, līdz aparāts atkal izsniegs kārtējo barības devu. Mans pašlep­nums bija smagi cietis, un vienīgais mierinājums vēl bija tas, ka, sistemātiski badojoties, pavisam drīz atgūšu savu slaido figūru.

Vismaz liekas, ka Viņa nodoms nav mani noba­rot, lai pēc tam nokautu. Bet varbūt Viņam labāk garšo liesa gaļa?

Tagad mani jau vērtē augstāk. Savā neierobežo­tajā citas planētas iemītnieka gudrībā Viņš acīmre­dzot ir nospriedis, ka esmu pietiekami attapīgs, lai prastu apieties ar Skinnera tipa aparātu, tāpēc man uzticēts grūtāks uzdevums — atrast izeju no labi­rinta. Vai jūs varat iedomāties, kāda ironija slēp­jas šajā rīcībā? Mani izmanto, lai pārbaudītu praksē visu mācīšanas teorijas klasisko metodiku. Kaut es varētu vismaz sazināties ar Viņu! Mani mazāk uz­trauc tas, ka tieku pārbaudīts, nekā tas, ka mani novērtē tik zemu. Es taču spēju veikt simtiem reižu grūtākus uzdevumus par tiem, kurus Viņš man uz­dod patlaban. Bet kā lai Viņam to pasaku?

Esmu pārliecinājies, ka šis labirints ir ļoti līdzīgs mūsu parastajiem T veida labirintiem, tāpēc to iegau­mēt nav pārāk grūti. Tiesa, tas gan ir pagarš un tā ceļā sastopami divdesmit trīs izvēles atzarojumi. No­kļuvis labirintā pirmo reizi, es klejoju pa to gandrīz veselu pusstundu. Tas ir visai dīvaini, bet sākumā es nesapratu, kur atrodos, un tāpēc nemaz nemēģi­nāju labi iegaumēt pareizos pagriezienus. Tikai sa­sniedzis pēdējo nodalījumu un atradis tajā barību, kas bija domāta man, es aptvēru šī eksperimenta jēgu. Nākamo reizi izpildīju uzdevumu jau daudz labāk un pa visīsāko ceļu drīz vien nonācu pie mērķa. Tomēr šie panākumi neglaimo manai patmī­lībai, jo zinu, ka manas baltās žurkas būtu veikušas uzdevumu pat vēl mazliet ātrāk nekā es.

Skinnera aparāts vēl joprojām nav aizvākts no

«mana krātiņa» (piemērotāku apzīmējumu es ne­varu izdomāt), bet svira tagad izsniedz man barību diezgan reti. Es šad un tad vēl to nospiežu, taču šī ierīce mani vairs īpaši neinteresē, kopš labirinta pēdējā nodalījumā saņemu pietiekamu barības devu.

Tagad, kad skaidri zinu, kas ar mani notiek, gluži dabiski, es galvenokārt domāju par to, kā izkļūt no šīs situācijas. Labirinti man nekādas īpašas grūtības nesagādā, taču acīmredzot mans intelekts nav tik attīstīts, lai es spētu izbēgt no gūsta. Ja tā labi pa­domā, tad maniem izmēģinājuma dzīvniekiem taču arī bija ārkārtīgi mazas iespējas izkļūt no maniem nagiem. Un, ja nu pieņem, ka man nav nekādu iz­redžu izglābties, — ko lai iesāk tad? Kas notiks tālāk, kad Viņš būs pabeidzis ar mani visus eksperimentus, kas Viņu interesē? Vai Viņš apiesies ar mani tāpat, kā es apgājos ar gandrīz visiem saviem izmēģinā­juma dzīvniekiem — tas ir, iesviedīs mani hloro­forma traukā?