Mācīšanas teorija

Nekas sevišķs nav noticis. Es gulēju, man deva ēst un dzert, kā arī iztukšoja pūsli un zarnas. Kad pē­dējo reizi pamodos, ēdiens jau bija nolikts uz galda. Jāpiebilst, ka Viņš nekādā ziņā nav gardēdis. Vis­maz proteīnu zirnīši neatbilst maniem priekšstatiem par karalisku maltīti. Tomēr tie palīdzēs uzturēt manu miesu un dvēseli (protams, tādā gadījumā, ja tās šajā brīdī vēl ir apvienotas vienā ķermenī). Taču es noteikti protestēju pret to, kādā.veidā saņemu dzeramo. Pēc ēšanas mani mocīja slāpes, un es jau sāku nolādēt Viņu un visu pasauli, taču tad pama­nīju, ka pa to laiku, kamēr esmu gulējis, sienā pa­rādījies neliels knupītis. Vispirms nodomāju, ka Fieidam laikam gan ir taisnība un ka mans libido pakļāvis sev manu iztēli. Es izmēģināju knupīti un pārliecinājos, ka tā tomēr ir pilnīgi reāla ierīce, kas tagad apgādās mani ar dzeramo. Kad šo rīku sūc, pa to sāk plūst pavēss saldens šķidrums. Taču šī pro­cedūra ir ārkārtīgi pazemojoša. Diezgan nepatīkami jau ir sēdēt visu dienu tādā izskatā, kādā esmu nācis pasaulē. Taču prasīt, lai oficiāli apstiprināts profe­sors paceļas uz pirkstgaliem un sūc knupīti, ja vi- ņsm gribas dzert, — tas tomēr ir par daudz. Es būtu sūdzējies priekšniecībai, ja vien zinātu, kam šo sūdzību iesniegt.

Kad biju paēdis un padzēries, vēlēšanās nokārtot savas dabiskās vajadzības kļuva pārāk stipra, lai to varētu vienkārši apspiest. Tā kā esmu pieradis pie tualetes ar klozetu, tad šādu labierīcību trūkums bija visnepatīkamākais. Taču neatlika nekas cits kā ielīst vienā istabas kaktā un samierināties ar šo ne visai patīkamo situāciju. (Starp citu, vai tieksme ielīst kaktā nav zināmā mērā instinktīva?) Taču šīs darbības rezultātā es uzzināju, kādam nolūkam droši vien kalpo grīdas vibrācija. Jau pēc dažām minūtēm visi ekskrementi bija pazuduši grīdā. Tas bija norisinājies pakāpeniski. Tagad man nāks prātā visādas nepatīkamas domas par to, kas varētu notikt ar mani, ja es pailgāk aizgulētos.

Varbūt to jau varēja sagaidīt, bet patlaban man ir tāda sajūta, ka pēc visa tā man jau sākusies no- slieksme uz paranoju. Mēģinot noskaidrot otro jau­tājumu, kāpēc es šeit atrodos, man sāk rasties aizdomas, vai tikai kāds no maniem universitātes kolēģiem neizmanto mani par kāda sava eksperi­menta objektu. Piemēram, Maklīrijs varētu būt izdo­mājis kādu fantastisku eksperimentu, lai pārbau­dītu, kā izturas no apkārtējās vides izolēts cilvēks, un tagad nu viņš izlieto mani par kontroles mate­riālu. Jūs domājat, ka viņam būtu vajadzējis vis­pirms palūgt man atļauju. Bet varbūt izmēģinājuma objekts nedrīkst zināt, kas ar viņu notiek. Tādā gadījumā es varētu izjust zināmu gandarījumu. Ja Maklīrijs ir atbildīgs par šo pasākumu, tad viņam manas prombūtnes laikā būs jāvada manu audzēkņu nodarbības. Un es zinu, ka viņam ļoti nepatīk pa­sniegt mācīšanas teoriju jauniņajiem.

Kaut jūs zinātu, kā mani nomāc šīs telpas klu­sums!

Es pēkšņi esmu atradis atbildes uz abiem jautā­jumiem. Tagad zinu gan to, kur atrodos, gan arī to, kas ir Viņš. Un es slavēju dienu, kad mani ieintere­sēja kustību uztveres problēma.

Vispirms man jāpastāsta, ka putekļu daļiņu dau­dzums gaisā šajā istabā, šķiet, ir lielāks nekā pa­rasti. Man tas nelikās nekas sevišķs, bet tad es pamanīju, ka putekļi uz grīdas koncentrējas galve­nokārt gar vienu sienu. Sākumā es domāju, ka cēlonis meklējams ventilācijas sistēmā: varbūt tajā vietā, kur šī siena savienojas ar grīdu, uz āru iet kāds gaisavads. Taču, kad aizgāju līdz turienei un pieliku plaukstu pie grīdas, es nemanīju ne mazāko gaisa plūsmu. Kamēr es vēl turēju plaukstu pie­spiestu tajā vietā, kur siena savienojas ar grīdu, puteklīši plānā kārtiņā bija pārklājuši manu roku. Es šo eksperimentu atkārtoju arī vairākās citās ista­bas vietās, taču tur nekas tamlīdzīgs nenotika. Šī parādība bija novērojama tikai pie vienas sienas, turklāt visā tās garumā.