Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

"Palikt te?" slakteris pavīpsnāja. "Palikt te? Bet tu taču te galīgi neiederētos. Redz, mamma Tatema vēl rītausmā teica, ka tu esot viens lempīgs, riebīgs puišelis, kam nav nekādas izpratnes par ādām…"

"Mamma Tatema tā teica?" Zarēns norija kamolu, kas kāpa kaklā. "Bet viņa man uzdāvināja šo vesti," viņš teica, viegli pieskardamies tai. Vilna saspurojās un sacēlās stāvus. "Au!" viņš iesmilkstējās.

"Ā, to," lišķīgi teica slakteris. "Nav vērts pievērst uzmanību. Tā ir tikai veca veste. Citādi no sitām netiek vaļā!" viņš piebilda un ļauni iesmējās. "Nu tu gribi doties atpakaļ pie savējiem, un tev vajadzīgā taka atrodas tur."

Slakteris norādīja uz meža pusi. Tajā brīdī pelēku putnu bars, skaļi trokšņojot, pacēlās gaisā.

"Es iešu!" teica Zarēns. Acis viņam sūrstēja, bet viņš nesāka raudāt - ne jau redzot šim mazajam vīrelim ar sarkano seju un ugunīgajiem matiem.

"Un uzmanies no drūmglūņa!" kad Zarēns bija ticis līdz kokiem, nopakaļ skanēja slaktera izsmējīgā balss ar de­guna pieskaņu.

"Es uzmanīšos no drūmglūņa, protams," nomurmināja Zarēns. "L!n no augstprātīgiem slakteriem, kas vienu brīdi izturas pret tevi kā pret varoni, bet nākamo - kā pret mizas gliemi!"

Viņš pagriezās, lai to pateiktu, bet slakteris jau bija pro­jām. Zarēns atkal bija viens pats.

CETURTĀ NODAĻA

MIROŅGALVĀDIS

Kad zaļais, ēnainais un draudīgais mežs atkal ieskāva Zarēnu, viņš satraukts satvēra kaklā uzkarinātos amule­tus, citu pēc cita. Ja Dziļā meža sirdī slēpjas kāds varens ļaunums, vai tad ar šiem mazajiem koka un ādas gaba­liņiem tiešām varētu pietikt, lai to atvairītu?

"Ceru, ka man nekad nenāksies to uzzināt," viņš nomur­mināja.

Zarēns gāja aizvien tālāk un tālāk. Parādījās nepazīsta­mi koki. Dažiem bija gari ērkšķi, dažiem - piesūcekņi, dažiem - acis. Zarēnam tie visi izskatījās bīstami. Dažkārt tie bija saauguši tik cieši kopā, ka, par spīti ļaunām priekšnojautām, nebija citas iespējas kā vien spraukties starp to grubuļainajiem stumbriem.

Atkal un atkal Zarēns lādējās par savu augumu un garu­mu. Atšķirībā no meža troļļiem un slakteriem, kas bija īsa auguma, vai pinkulāča, kas bija spēcīgs, viņš nebija piemērots dzīvei Dziļajā mežā.

Un tomēr, kad koki pēkšņi kļuva retāki, Zarēnu pārņē­ma vēl lielāks satraukums. No solītās takas nebija ne miņas. Žigli iedams pāri plašajam, raibajam klajumam, lai atkal tiktu atpakaļ starp kokiem, cik ātri vien iespējams, viņš pameta acis pār plecu, vai tur nav kāds radījums, kas varētu viņam nodarīt pāri. Ja neskaita mazu, spalvainu dzīvnieciņu ar zvīņveida ausīm, kurš spļaudījās, kad viņam gāja garām, šķita, ka nevienu no Dziļā meža iemīt­niekiem neinteresēja izstīdzējušais jauneklis, kas steidzās cauri viņu valstībai.

"Skaidrs, ja iešu tālāk, es nonākšu uz takas," viņš teica. "Skaidrs!" viņš atkārtoja un bija pārsteigts, cik vārga un nenoteikta izklausījās viņa balss.

Viņam aiz muguras gaisā atskanēja nepazīstams, augsts spiedziens. Tam atsaucās otrs spiedziens kreisajā pusē un trešais — labajā pusē.

Es nezinu, kas tie tādi ir, nodomāja Zarēns. Bet man nepatīk to radītās skaņas.

Viņš turpināja iet taisni uz priekšu, bet tagad ātrāk. Viņa pieri pārklāja sviedru lāses. Viņš piekoda apakšlūpu un sāka skriet. "Ej projām," viņš čukstēja. "Liec mani mierā."

Kā viņam atbildot, spiedzieni atbalsojās skaļāk un tuvāk nekā iepriekš. Galvu pieliecis un rokas pacēlis, Zarēns skrēja ātrāk. Viņš lauzās cauri krūmājiem. Ložņaugi sitās viņam pret ķermeni. Ērkšķi skrāpēja seju un rokas. Zari šūpojās ceļā, it kā mēģinādami viņu apgāzt vai apdullināt. Un visu laiku mežs kļuva dziļāks un biezāks, un - tā kā lapu jumols saslēdzās virs galvas - nomācoši tumšs.

Pēkšņi Zarēns ieraudzīja zilganu gaismu, kas spīguļoja kā dārgakmens tālu priekšā. Kādu brīdi viņš apdomāja, vai neparastā gaisma nevarētu brīdināt par briesmām. Bet tikai īsu brīdi. Maigas, hipnotiskas mūzikas melodijas jau plūda viņam pāri.

Ejot tuvāk, gaisma izlējās pa lapu segto meža zemi. Zarēns lūkojās lejup uz kājām, kuras apspīdēja zilgani zaļa gaisma. Mūzika - balsu un stigu virpulis - kļuva skaļāka.

Zarēns apstājās. Ko lai dara? Viņš bija pārāk nobijies, lai ietu tālāk. Bet atpakaļ iet nevarēja. Viņam vajadzēja iet uz priekšu.

Kodīdams lakata malu, viņš spēra soli. Tad vēl vienu. Un vēl vienu… zilganā gaisma viņu apņēma, tik žilbi­noša, ka nācās piesegt acis. Mūzika, skaļa un skumja, pildīja viņa ausis. Lēnām viņš nolaida rokas un paskatījās apkārt.

Zarēns stāvēja klajumā. Lai gan zilganā gaisma bija spilgta, tā bija dūmakaina. Nekas nebija skaidrs. Ēnas slīdēja gar acīm, krustojās savā starpā un pazuda. Mūzika vēl pieņēmās spēkā. Te uzreiz no dūmakas iznāca kāds stāvs un nostājās viņam priekšā.

Tā bija sieviete, īsa un drukna, krellēm rotātām matu šķipsnām. Zarēns nevarēja saskatīt viņas seju.