Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

"Visļaunākais radījums no visiem," teica mamma Tatema aizlūzušā un klusā balsī. "Tas slēpjas ēnās. Tas pielavās mums, slakteriem, klāt, ne uz brīdi neizlaizdams no acīm savu upuri, gatavs viņu nobendēt. Un tad viņš klūp virsū."

Zarēns satraukts košļāja sava lakata galu. Tas bija tas pats drūmglūnis, no kura baidījās meža troļļi, - tas bries­mīgais zvērs, kas pievilināja meža troļļus, kuri nomaldījās no takas un bija lemti drošai nāvei. Bet tā taču bija tikai nostāstos, vai ne? Tik un tā, kamēr mamma Tatema tur­pināja runāt, Zarēns drebinājās.

"Drūmglūnis aprij savu upuri, kamēr tā sirds vēl pukst," čukstēja mamma Tatema, balsij kļūstot tikko dzirdamai. "TĀ GAN!" viņa skaļi paziņoja, sasizdama plaukstas.

Zarēns, Cīpsla un Skrimslis satrūkās.

"Mamm!" iečīkstējās Cīpsla.

"Jā gan!" stingri noteica mamma Tatema. "Jūs, jaunie. Vienmēr tik ņirgājaties un smejaties."

"Es nemaz nebiju domājis…" Zarēns iesāka, bet mam­ma Tatema apklusināja viņu ar savas asinssarkanās rokas mājienu.

"Nekad neuztver Dziļo mežu vieglprātīgi," viņa brīdi­nāja Zarēnu. "Citādi tu tur neizturēsi ne piecas minūtes." Tad viņa paliecās uz priekšu un sirsnīgi saņēma Zarēna roku. "Tagad ej un atpūties," viņa teica.

Zarēnam nebija divreiz jāsaka. Viņš sekoja Skrimslim un Cīpslai laukā no būdiņas, un visi kopā devās pāri ciemata laukumam uz sabiedriskajiem guļamtīkliem. Nostiepti starp trīsstūri veidojošiem nokaltušiem kokiem, visi guļamtīkli viegli šūpojās šurp un turp. Pa to laiku Zarēns bija tik loti noguris, ka tik tikko varēja noturēt acis vaļā. Viņš sekoja Skrimslim augšā pa trepēm, kas bija pieslietas,pie viena no kokiem.

"Šis te ir mūsējais," teica slakteris, kad viņi bija sa­snieguši augšējo guļamtīklu. lln te ir tavas gultas drēbes."

Zarēns pamāja ar galvu. "Paldies," viņš teica. Vatētā sega, ko mamma Tatema viņam bija nolikusi, atradās tālākajā malā. Zarēns četrrāpus aizklunkuroja pāri guļamtīklam un ietinās segā. Nākamajā mirklī viņš jau bija cieši aizmidzis.

Zarēnu neiztraucēja ne lēcošā saule, ne akmens plāk­snes vilkšana pa zemi, līdz ugunskurs atradās tieši zem guļamtīkliem. Un, kad bija pienācis laiks Skrimslim un Cīpslai, un pārējiem no Tatemu ģimenes likties gulēt, Zarēns nemanīja, kā tie uzrāpās lielajā guļamtīklā un iekārtojās viņam visapkārt.

Zarēns ieslīga sarkanā sapnī. Viņš dejoja ar sarkaniem cilvēkiem milzīgā sarkanā zālē. Ēdiens bija sarkans, dzēriens bija sarkans, - pat saule, kas spīdēja pa attāla­jiem logiem, bija sarkana. Tas bija laimīgs sapnis. Silts sapnis. Tas ir, līdz brīdim, kad sākās čukstēšana.

"Ļoti ērti, ļoti jauki," čuksts šņāca. "Bet te taču tu neie­deries, ko?"

Sapnī Zarēns palūkojās apkārt. Izdēdējis, apmetnī ģērbies stāvs lavījās projām aiz balsta, ar garu, asu pirksta nagu ieskrāpēdams sarkano virsmu. Zarēns piesardzīgi pagāja uz priekšu. Viņš nopētīja skrambu kokā: no tās plūda šķidrums kā no vaļējas brūces. Pēkšņi čukstēšana atgriezās tieši viņam ausī.

"Es vēl aizvien esmu te," viņš dzirdēja. "Es vienmēr esmu te."

Zarēns apmetās apkārt. Viņš nevienu neredzēja.

"Tu mazais, dumjais muļķīti," atkal atskanēja balss. "Ja gribi noskaidrot savu likteni, tev jānāk man līdzi."

Zarēns ar šausmām skatījās, kā kaulaina roka ar dzelte­niem, gariem nagiem parādījās no apmetņa krokām, pa­sniedzās augšup un satvēra kapuci, taisoties atsegt seju. Zarēns mēģināja novērsties, bet nespēja pakustēties.

Te uzreiz būtne sāka dīvaini kladzinoši smieties un ļāva rokai noslīgt gar sāniem. "Drīz vien tu mani iepazīsi," tā nošņāca un sazvērnieciski paliecās viņam pretī.

Zarēnam mežonīgi dauzījās sirds. Viņš juta būtnes elpu sev pret ausi un saoda sēra un pelējuma dvaku, kas nāca no tās apmetņa ar kapuci.

"MOSTIES!"

Piepešs sauciens it kā uzsprāga Zarēna galvā. Viņš bai­lēs iekliedzās, atvēra acis un apjucis paskatījās apkārt. Bija gaišs, un viņš bija augstu, gulēdams uz kaut kā mīk­sta. Blakus viņam atradās sarkanādainas būtnes, kas visas klusām krāca. Viņš ieskatījās sejā Skrimslim, kas mierīgi gulēja, un viss atausa atmiņā.

"Mosties, MOSTIES, tu, kas esi tur augšā," viņš dzirdēja.

Zarēns pietrausās ceļos un paskatījās pāri guļamtīkla malai. Tālu lejā bija kāds slakteris - vienīgais, kas ne­gulēja. Viņš bikstīja ugunskuru.

"Vai tas biji tu?" Zarēns sauca lejup.

Slakteris viegli pieskārās pierei un pamāja ar galvu. "Mamma Tatema teica, lai es tev neļaujot gulēt visu dienu,

kundziņ Zarēn," viņš sauca pretī. "Tāpēc ne, ka tu esi saules būtne."

Zarēns paskatījās debesīs. Saule jau bija gandrīz aug­stākajā punktā. Viņš atrada ceļu uz guļamtīkla malu, cenz­damies nepamodināt nevienu no gulošās ģimenes, un nokāpa lejā pa trepēm.

"Tā tas ir, kundziņ Zarēn," teica slakteris, palīdzēdams viņam tikt nost no apakšējā pakāpiena. "Tev priekšā garš ceļš."

Zarēns sarauca pieri. "Bet man likās, es mazliet vēl va­rētu palikt," viņš teica. "Man te patīk, un brālēns Sne- termizis neievēros, ka manis nav, - vismaz kādu laiku ne…"