Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

Zarēns pamāja ar galvu. Vecā sieviete pieskārās pierei un palocījās. "Laipni lūdzu," viņa teica. Tad viņa pacēla abas rokas augstu gaisā un ar smeļamo kausu skaļi piesita pie zupas poda. "Klusumu!" viņa iesaucās. Viņa uzkāpa uz sola un paskatījās uz gaidošo seju kvadrātu. "Mūsu vidū ir varonīgs jauns puisis, vārdā Zarēns. Viņš izglāba mūsu Skrimsli un pārveda viņu atpakaļ pie mums. Es gribu, lai jūs visi paceltu glāzes un sveiktu viņu mūsu vidū."

Visapkārt galdam slakteri - gan jauni, gan veci - pie­cēlās, pieskārās katrs savai pierei, pacēla glāzes un sauca: "Laipni lūdzam, Zarēn!"

Zarēns kautrīgi nodūra acis. "Tas nebija nekas liels," viņš nomurmināja.

"Un tagad," sacīja vecmamma Tatema, atkal nokāp­dama zemē. "Esmu pārliecināta, ka tu esi izsalcis. Loki tik iekšā, mīļais," viņa teica, liedama zupu Zarēna bļodiņā. "Un paskatīsimies, vai mums izdosies dabūt kādu sārtu­mu tev vaigos," viņa piebilda.

Desiņu zupa garšoja tikpat labi, kā bija smaržojusi. Buljonā, kam pieliktas garšvielas skrubuļi un oranžzāle, desiņas tika vārītas, līdz kļuva mīkstas, un zupa bija sā­tīga un ar spēcīgu garšu. Tas gan bija tikai sākums. Pēc tam sekoja sulīgi aunradža steiki, apvārtīti vircotos mez- glusakņu miltos un cepti tilderu eļļā; piedevās bija zemes- āboli un asie zilie salāti. Tad nāca medus trifeles un gravasogu putojums, un mazas, sīrupā mērcētas vafelītes. Zarēns nekad nebija tik labi ēdis, nedz arī tik daudz dzēris. Uz katra no četriem galdiem vidū stāvēja pa lielai krūkai ar mežābolu sidru, un Zarēna krūzei ne brīdi ne­bija jauts stāvēt tukšai.

Maltītei turpinoties, gaisotne kļuva aizvien trokšņaināka. Slakteri piemirsa savu viesi, un gaiss, kuru jau bija sasildījis liesmojošais ugunskurs, kļuva vēl siltāks no smiekliem un jokiem, no stāstu stāstīšanas un pēkšņi uzsāktām dzies­mām. Un, kad parādījās pats Skrimslis, kam smagais pār­baudījums nemaz nebija kaitējis, visi vai sajuka prātā!

Viņi uzgavilēja, viņi aplaudēja, viņi auroja un svilpa, sarkanajām sejām spīdot spožajā uguns gaismā. Trīs vīri pielēca kājās un pacēla Skrimsli uz pleciem, un, kamēr tie nēsāja viņu riņķī apkārt, pārējie slakteri sita ar krūzēm pa galdu un savās zemajās, sīrupainajās balsīs dziedāja vienkāršu dziesmiņu.

"Sveiks, tu slakter zudušais, Sveiks kā gaidīts viesis, Sveiks, tu esi atgriezies, Izglābies no briesmām."

Šo pantiņu viņi atkārtoja vēl un vēl - ne visi reizē, bet kā kanonu, katram slakteru galdam sagaidot savu kārtu, lai sāktu dziedāt. Gaisu pildīja virmojošas harmonijas, skaistākas, nekā Zarēns jebkad bija dzirdējis. Nespēdams turēties pretī, viņš pievienojās. Viņš ritmā sita pa galdu ar savu krūzi un drīz dziedāja vārdus kopā ar visiem.

Pēc trešā riņķa ap galdiem vīri pienāca pie Zarēna. Tie apstājās viņam tieši aiz muguras un nocēla Skrimsli zemē. Zarēns piecēlās kājās un skatījās uz slakteru zēnu. Visi apklusa. Tad, nesakot ne vārda, Skrimslis pieskārās pats savai pierei, svinīgi pagāja uz priekšu pretī Zarēnam un pieskārām viņa pierei. Skrimšļa seja atplauka smaidā. "Tagad mēs esam brāļi."

Brāļi! Zarēns nodomāja. Ja vien… "Paldies, Skrimsli, bet… Uhūū!" viņš iesaucās, jo vīri pacēla viņu uz pleciem. Nedroši šūpodamies no vienas puses uz otm, Zarēns pa­smaidīja, tad jau platāk un tad jau aiz prieka smējās, kamēr vīri nesa viņu apkārt galdam vienu, divas, trīs un četras reizes, aizvien ātrāk un ātrāk. Viņš apreibis skatījās lejup uz laimīgo sarkano seju jūkli, kuras staroja viņam pretī, un zināja, ka nekad nav juties tik laipni uzņemts kā šobrīd, šajā siltuma un draudzības ielokā, kāds Dziļajā mežā bija slak­teru mājās. Būtu jauki, viņš domāja, ja es varētu palikt te.

Tajā brīdī otrreiz noskanēja gongs. Trīs slakteri pēkšņi pārtrauca skriešanu, un Zarēns atkal juta zemi zem kājām.

"Maltīte ir beigusies," paskaidroja Skrimslis, kad visi slakteri pielēca kājās no soliem un, vēl joprojām smie­damies un dziedādami, atgriezās pie darba. "Vai tu ne­gribētu iepazīties ar apkārtni?" viņš apjautājās.

Zarēns apspieda žāvas un kautrīgi pasmaidīja. "Es ne­esmu radis būt nomodā šajā laikā," viņš teica.

"Bet ir taču nakts vidus," teica Skrimslis. "Nevar būt, ka tev nāk miegs!"

Zarēns pasmaidīja. "Es biju augšā visu dienu," viņš teica.

Cīpsla vērsās pie brāļa. "Ja Zarēns grib iet gulēt…"

"Nē, nē," apņēmīgi teica Zarēns. "Es labprāt iepazīšos ar apkārtni."

Vispirms tie aizveda viņu uz aunradžu aplokiem. Zarēns pakāpās uz apakšējā šķērša un skatījās uz pinkainajiem dzīvniekiem, to vītajiem ragiem un skumjajām acīm. Tie miegaini gremoja. Zarēns paliecās pāri un paplikšķināja vie­nam pa kaklu. Saniknotais aunradzis atsita viņa roku ar ra­gainās galvas grūdienu. Satraukumā Zarēns parāvās atpakaļ.

"Iespējams, ka aunradži izskatās pakļāvīgi," teica Cīpsla, "bet pēc dabas ir neaprēķināmi dzīvnieki. Tiem ne uz mirkli nedrīkst uzgriezt muguru. Šitie ragi var ievainot!"

"Turklāt viņi nepiedienīgi uzvedas," Skrimslis piebilda. "Tāpēc mums visiem jāvalkā biezi ādas zābaki."