Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

"Mums ir tāds teiciens," skaidroja Cīpsla. ""Aunradža smaids ir kā vējš" - nekad nevar zināt, kad tas mainīsies." "Bet garšo nu gan viņi lieliski!" iesaucās Skrimslis.

Žāvētavā Zarēns ieraudzīja rindām vien tilderu lieme­ņus karājamies uz āķiem. Liels, ar sarkanozola skaidām kurināms ceplis deva tumši sarkanus dūmus, kas piešķīra tildera šķiņķim īpatnējo garšu. Drīzāk šie dūmi, nevis asi­nis bija iekrāsojuši slakteru ādu.

No tilderiem katra daļa tika izmantota lietderīgi. Kaulus izžāvēja un lietoja kā malku; taukus izmantoja cepšanai, eļļas lampās un svecēm, un skrituļu zobratu ieeļļošanai; biezo vilnu savērpa virvēs un no ragiem izgreba visādus priekšmetus - no galda piederumiem līdz bufetes rok­turiem. Tomēr visvērtīgākā šī dzīvnieka daļa bija āda.

"Te apstrādā jēlādas," teica Skrimslis.

Zarēns vēroja sarkanseju vīrus un sievas dauzām ādas ar lieliem, apaļiem akmeņiem. "Es šo skaņu esmu agrāk dzirdējis," viņš teica. "Kad vējš pūš no ziemeļrietumiem."

"Tas mīkstina ādu," Cīpsla paskaidroja. "Padara to vieg­lāk veidojamu."

"Un šīs," teica Skrimslis, iedams tālāk, "ir miecējamās mucas. Mēs izmantojam vienīgi vislabāko svinozola mizu," viņš lepni piebilda.

Zarēns paošņāja tvaikus, kas cēlās no mucām. Tā bija smarža, ko viņš bija saodis, lidojot pāri ciematam.

"Tāpēc mūsu ādas ir tik slavenas," teica Cīpsla.

"Labākās Dziļajā mežā," piebilda Skrimslis. "Pat debesu pirāti tās lieto."

Zarēns apmetās apkārt. "Jums ir darījumi ar debesu pirātiem?" viņš jautāja.

"Mūsu labākie pircēji!" teica Skrimslis. "Bieži viņi nepa­rādās, bet, kad ierodas, tad izpērk visu, kas mums ir."

Zarēns pamāja ar galvu, bet viņa domas maldījās citur. Atkal viņš iedomājās sevi stāvam pirātu kuģa priekšgalā, kuģojam debesis, kad mēness spīd virs galvas un vējš plivina matus.

"Vai viņi drīz atgriezīsies?" viņš beidzot jautāja.

"Debesu pirāti?" jautāja Skrimslis un papurināja galvu. "Nav pagājis ilgs laiks, kopš viņi pēdējo reizi bija te. Tagad kādu brīdi viņi nerādīsies."

Zarēns nopūtās. Pēkšņi viņš jutās ārkārtīgi noguris. Cīpsla pamanīja, ka viņa plakstiņi kļuvuši smagi. Viņa saņēma Zarēnu pie elkoņa.

"Nāc," viņa teica. "Tev jāatpūšas. Mamma 'laterna zinās, kur tevi nolikt gulēt."

Šoreiz Zarēns neturējās pretī. Gandrīz vai pamiris no kājās stāvēšanas, viņš sekoja Cīpslai un Skrimslim uz viņu būdu. Iekšpusē kāda sieviete jauca bļodā kaut ko sarkanu. Viņa pacēla acis. "Zarēn!" viņa iesaucās un noslaucīja rokas priekšautā. "Es gribēju tevi redzēt." Viņa steidzās pretī un apkampa Zarēnu ar savām druknajām rokām. Viņas galvas virspuse atspiedās Zarēnam pret zodu.

"Paldies, Bālais," viņa šņukstēja. "Liels paldies." Tad viņa parāvās nost un nosusināja acis ar priekšauta stūri. "Neņem vērā," viņa nošņaukājās. "Esmu tikai veca, dumja sieviete…"

"Mamm Tatem," teica Cīpsla. "Zarēnam vajag pagulēt."

"To es redzu gan," viņa teica. "Esmu jau nolikusi papildu gultas drēbes guļamtīklā. Bet pirms tam vēl ir pāris svarīgu lietu, ko es…" Viņa sāka enerģiski rakņāties kumodes atvilktnēs, un drīz vien apkārt mētājās lietas, kuras viņa nemeklēja. "Ā, te nu iri" viņa beidzot iesaucās un pasniedza Zarēnam lielu kažokādas vesti. "Pielaiko," viņa teica.

Zarēns uzvilka vesti virs savas ādas jakas. Derēja kā uzlieta. "Tā ir tik silta," viņš teica.

"Tā ir aunradža ādas veste," mamma Tatema paskaid­roja, aizpogādama garenas koka pogas priekšpusē. "Tas ir mūsu īpašais ražojums," viņa piebilda, "un nav domāts pārdošanai." Viņa nokremšļojās. "Zarēn," viņa teica, "es

gribētu, lai tu to pieņem kā pateicības zīmi par to, ka pārvedi Skrimsli atpakaļ pie manis sveiku un veselu."

Zarēns bija ļoti aizkustināts. "Paldies," viņš teica. "Es…"

"Paglaudi to," teica Skrimslis.

"Ko?" pārjautāja Zarēns.

"Paglaudi to," Skrimslis atkārtoja un satraukts iesmējās.

Zarēns novilka plaukstu pāri kažokādai. Tā bija mīksta un bieza. "Ļoti jauka," viņš teica.

"Un tagad uz otru pusi," Skrimslis uzstāja.

Zarēns izdarīja, kā bija likts. Šoreiz vilna sacēlās stāvus un kļuva stīva. "JŪŪ!" viņš iekliedzās, bet Skrimslis un Cīpsla sāka smieties. Pat mamma Tatema smaidīja. "Kā adatas," teica Zarēns, sūkādams roku.

"Vai tas dzīvs vai miris, nekad neglaudi aunradzi pret spalvu," nosmējās mamma Tatema. "Es priecājos, ka tev patīk mana dāvana," viņa piebilda. "Lai tā tev labi kalpo."

"Tas ir loti laipni no jums…" iesāka Zarēns. Bet mamma Tatema vēl nebija beigusi.

"Un šis tevi pasargās no neredzamām briesmām," viņa teica un aplika Zarē­nam ap kaklu izrotātu ādas amuletu.

Zarēns pasmīnēja. Mātes, šķiet, visas ir māņticīgas, lai kur arī dzīvotu.

"Tu prātīgi darītu, ja to neapsmietu," asi teica

mamma Tatema. "Es no tavām acīm manu, ka tev tāls ceļš ejams. Tur laukā ir daudz kā tāda, kas tev var nodarīt pāri. Un, lai gan katrai indei ir pretlīdzek­lis," viņa piebilda, uzsmai­dīdama Skrimslim, "ja tu reiz kritīsi drūmglūņa na­gos, tad tev gals klāt."

"Drūmglūņa?" jautāja Zarēns. "Es esmu dzirdējis par drūmglūni."