Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

Zarēns paskatījās uz mācīto jauno palīgu. Tu izglābi mani, viņš vienkārši pateica. Es domāju, ka man vajadzētu atmaksāt parādu. Tu saki, ka es esot Gaismas apakšprofesors.

Kapuckvaps pamāja ar galvu.

-              Tadā gadījumā es tevi līdz ar šo ieceļu par savu mācekli, Kapuckvip.

-             Kapuckvaps, zēns satraukti teica. Vai jūs tiešām to domājat nopietni?

-              Protams, Zarēns smaidot atbildēja. Man būs vajadzīgs gudrs, jauns māceklis, kas mani pieskatītu, kad nu tagad esmu pilnībā pamodies. Man ir daudz darāmā.

-             Es pieskatīšu jūs, profesor, Kapuckvaps apsolīja. Varat man ticēt.

septītā nodaļa krĪtoŠo ZVAIGŽŅU KARTE

Kapuckvaps izsoļoja no Lielās bibliotēkas, notrauk­dams putekļus no savām smalkajām, jaunajām drēbēm. Uz dārgā, melnā auduma varēja pamanīt katru kripa­tiņu, un kažokādas apšuvums izskatījās mazliet izšķēr­dīgi, bet apģērbs derēja lieliski. Viņš piespieda senos mizu ruļļus pie krūtīm un steidzās uz Gaismas un tum­sas skolu.

Iegriezies šaurā šķērsielā blakus Vējskārēju tornim, viņš apstājās. Aizšķērsojot viņam ceļu, tur stāvēja Vokss, mākoņvērotājs, no meža ziedes lietošanas seja izskatījās neveselīga.

-     Beidzot viens, garais māceklis norūca.

Divi citi mākoņvērotāju mācekļi parādījās Kapuckvapam aiz muguras. Viņš bija slazdā.

-             Man tā liekas, ka tev un man ir kas nepabeigts kār­tojams, mizas tārps, Vokss sacīja, no sava tērpa kro­kām izņemdams nejauka paskata nūju. Viņš savēzēja to

gaisā, strauji iesizdams Kapuckvapam pa galvu, nogāžot zemē.

-            Voks! Kapuckvaps noelsās. Tu lielais milzu huligān… Ummm!

-            Kur tagad ir tavs tā sauktais profesors, Lejaspilsētas tipiņ, ko? Vokss ņirgājās. Kur ir varonīgais kapteinis Zarēns, Sanktafraksas glābējs?

-             Tepat vien, Zarēns teica, satverdams Voksa pacelto roku un kārtīgi to izgriezdams viņam aiz muguras.

-Aāāāl māceklis iebļā­vās un nometa nūju.

Zarēns pagrūda viņu projām. Man tā šķiet, ka manam māceklim Kapuc­kvapam vajadzīga palīdzī­ba, viņš sacīja.

-            J… jā, kungs, Vokss stomījās, sakņupdams jau­nā profesora priekšā.

-              Un notrauc putekļus no viņa mantijas, kamēr tu te esi.

Vokss neveikli palīdzēja Kapuckvapam piecelties kājās un notīrīja viņu.

-            Tagad ej savu ceļu, Zarēns turpināja. Un lai es tevi nekad vairs nepieķertu uzmācamies viņam, vai arī tu dosies vienvirziena ceļā ar grozu uz Lejaspilsētu. Vai es skaidri izteicos?

Vokss saīdzis pamāja ar galvu un aizslāja projām. Viņa drauģeļi jau sen bija aizmukuši.

-     Paldies, profesor, Kapuckvaps izdvesa.

Zarēns pasmaidīja. Cik reižu man tev jāsaka? viņš jautāja. Sauc mani par Zarēnu.

-Jā, prof… Zarēn, Kapuckvaps teica.

-     Un vēl, Kapuckvap.

-    Jā, Zarēn?

-      Tu nometi šos te. Jaunais profesors pasniedza savam māceklim saburzītos mizas ruļļus. Un pacen­ties viscaur nenotraipīt ar mizas putekļiem savas jaukās, jaunās drēbes.

-       Labi, Zarēn, Kapuckvaps laimīgi atsaucās un sekoja profesoram uz Gaismas un tumsas skolu.

Zarēna kabinets atradās Gaismas un tumsas skolas rietumu torņa augšgalā. Ta bija maza istaba, tomēr ar mīkstiem, iekarinātiem atzveltnes krēsliem un kurošos krāsniņu, ērta un mājīga telpa. Sienu klāja plaukti, kurus pildīja ādas vākos iesietas grāmatas un ar lentēm sasieti papīru saiņi. Tur atradās komplicēts gaismu izpētes apa­rāts. To visu klāja pūkaina putekļu kārta.

Zarēns vēroja Kapuckvapu, kurš, būdams viņa jaunais māceklis, sēdēja ar degunu mizas rullī, kāri lasīdams pie krāsniņas ar atvērtām durvīm, pa kurām spīdēja sarka­nas liesmas. Viņš droši vien dedzina vējmalku, Zarēns nosprieda un domās pārcēlās uz bērnību kopā ar meža troļļiem, kad viņš mēdza sēdēt uz tildera ādas paklā­jiņa uguns priekšā, klausoties, kā Spelda, viņa audžu­māte, atkal un atkal stāstīja savus stāstus par Dziļo mežu.

Vējmalkas pagales deva lielu karstumu, bet, tā kā degot tās bija planējošas, pagalēm bija tendence lidot ārā, kad krāsns durvis bija vaļā. Visai bieži Kapuckvaps mēdza pacelt acis un iebikstīt atpakaļ krāsniņā liesmo­jošu pagali, kura draudēja izlauzties.

-      Ko tu lasi? Zarēns neslēpa garlaicību balsī. Viņa jaunajam māceklim bija skaidrs, ka Sanktafraksa, īpaši Gaismas un tumsas skolas piesmakušās telpas, jauno debesu pirātu kapteini nomāc.

-      Kādu vecu mizu rulli, profesor, Kapuckvaps pa­skaidroja. Es to atradu Lielajā bibliotēkā tas ir aiz­raujošs…

-     Sauc mani par Zarēnu, viņš neiecietīgi teica. Tad maigākā balsī: Es tevi apskaužu, Kapuckvap.

-     Mani, Zarēn? Bet kāpēc?

-      Tu vari paņemt mizu rulli un pārcelties, Debesis vien zina uz kurieni. Esmu vērojis tevi sēžam stundām ilgi, kā transā urbjoties kādā mizas strēmelē, ko pa pusei saēdušas koka kodes un mizas tārpi. Tu esi dzimis aka­dēmiķis, Kapuckvap. Bet es… Viņš brīdi klusēja. Es esmu debesu pirāts!