Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

Ārā sāka smidzināt nomācošs, nikns lietus. Kapuckvapa acīs uzliesmoja niknums par visu netaisnību. Tā nebija viņa vaina, ka tēvs bija nogalināts!

-        Mākoņvērotāju profesoram? viņš pārjautāja. Mākoņvērotāju profesoram? viņa balss pieauga līdz kliedzienam. Vokss pārsteigts uz viņu skatījās. Tu vari iedot šo savam Mākoņvē­rotāju profesoram maksas vietā! Un ar šiem vār­diem Kapuckvaps iegāza bļodiņu kūpošā sautējuma garajam māceklim sejā.

-            Āāāāb! Vokss ieklie­dzās, iekrizdams miglas sijātāju barā un izmētājot bļodiņas un sautējumu uz visām pusēm.

Kapuckvaps ņēma kājas pār pleciem, izvairoties un

izlokoties metās uz durvīm, notriekdams no kājām pāris sašutušu kavētāju, un izbrāzās laukā no ēdnīcas.

Ārā bija pat tumšāks nekā iekšā un nostāk no ēdnī­cas trokšņa draudīgāk. Melni mākoņi ar violetu malu vijās un mutuļoja virs galvas kā verdoša koka darva. Vējš oda pēc sēra. Un, lai gan viņš nevarēja zināt, ka noskaņu sijātāji spīdēja oranžā krāsā, Kapuckvaps juta nepazīstamu emocionālu satraukumu: dusmas, līksmību un nervus tricinošas bailes, tikpat haotiskas un mutuļo­jošas kā laika apstākļi viņam apkārt.

Cik-cak-cīīīīš. Tumšsarkans zibens šaudījās uz vienu un otru pusi debesīs, un pērkons, kas sekoja, norībēja visapkārt lidojošajai pilsētai, satricinot to līdz pašai ser­dei.

Ar reibstošu galvu Kapuckvaps devās uz savu patvē­rumu Lielajā bibliotēkā. Klusi steigdamies pa slidenajām flīzēm, viņš turējās ēnā. Sasniedzis stūri, viņš apstājās un paskatījās uz priekšu un atpakaļ. Ceļš bija brīvs. No sar­dzes torņa labajā pusē līdz pat pacēlāja platformai tālu pa kreisi viss bija tukšs.

Kad viņš atkal sāka iet, debesis iegaismojās otru reizi, un Kapuckvaps ar acs kaktiņu saskatīja kustības pazī­mes. Viņš apgriezās apkārt un samiedza acis blāvajā gaismā. Tur bija jaunais apakšprofesors. Viņš stāvēja uz pacēlāja platformas akmens balustrādes, kājas plati, galvu pacēlis, rokas izstiepis un plaukstas pavērsis uz augšu. Viņam visapkārt rībēja un šķīda zibeņi.

Zarēn! Kapuckvaps iekliedzās. Viņš nezināja, vai tas bija viņa paša iekšējais apjukums vai vienkārši laika apstākļu neprāts, kas lika saukt profesora vārdu. Vai viņš tiešām gatavojās lēkt? Apstājieties! Apstājieties!

Neatlaidīgos saucienus apslāpēja otrs pērkona grā­viens.

Zarēns, vēcinot rokas, sagrīļojās uz balustrādes malas.

-     NĒ! Kapuckvaps iebrēcās. Viņš metās uz priekšu, sirdij mežonīgi sitoties, un satvēra Zarēna vestes apakš­malu. -Au! viņš iekliedzās, aunradža āda vienā mirklī pārvērtās par asām adatām, kas sadūra viņa roku. Uz pirkstu galiem parādījās asins lāses.

Atkal uzplaiksnīja zibens. Norībēja pērkons. Un, vējam pieņemoties spēkā, sāka līt viegls, dzirkstošs lietus. Visā Sanktafraksā noskaņojums mainījās uz pacilātību. No ēdnīcas atskanēja gaviles. Kapuckvaps, pēkšņi sajutis skurbinošu spēku, satvēra Zarēnu aiz rokas un norāva no balustrādes. Zarēns nokrita zemē.

-     Piedodiet man, profesor, Kapuckvaps nočukstēja. Man likās, ka jūs lēksiet.

Zarēns pieslējās kājās. Vai tu runāji? viņš jautāja.

Kapuckvapam atkārās žoklis. Jūs runājāt! viņš iesaucās. Visi teica, ka jūs esot mēms…

Zarēns sarauca pieri un ar pirkstiem pieskārās sev pie lūpām. Es runāju, viņš domīgi nočukstēja, tad paskatījās apkārt, it kā tikai tagad ieraudzījis, kur atro­das. Bet… ko es šeit daru? viņš jautāja. Un kas esi tu?

-    Kapuckvaps, profesor, skanēja atbilde. Jaunākais apakšpalīgs, ja jums tā tīk.

-      Man tas tīk visai labi, Zarēns teica, uzjautrināts par jaunā puiša izteiksmi. Tad viņš sarauca pieri. Vai tu teici… profesor?

-    Es teicu, Kapuckvaps atbildēja, kaut gan "apakš­profesors" būtu bijis precīzāk. Jūs esat jaunais Gaismas apakšprofesors vismaz, ja tenkām var ticēt.

Zarēnam sejā parādījās apmulsums. To laikam pavei­cis Tumsas profesors, viņš teica.

-       Viņš bija tas, kas atveda jūs uz Sanktafraksu, Kapuckvaps paskaidroja. Ta runā, ka no Akmeņu dār­ziem. Viņš…

-       No Akmeņu dārziem, Zarēns klusi atkārtoja. Tatad es to nebiju izdomājis. Izskatīdamies apmal­dījies un apjucis, viņš vērsās pie Kapuckvapa. Un tomēr… Viņš koncentrēdamies sarauca pieri. Kāpēc es nevaru atcerēties? Viņš lēni pakasīja galvu. Sajūta tāda, it kā es būtu bijis sapnī. Es atminos savu komandu, ceļojumu, iebraukšanu vētras viesulī un tad… Neko! Viņš apklusa. Līdz šim brīdim, kad tu acīmredzot attu­rēji mani no mešanās pretī pašiznīcībai. Viņš pasmai­dīja. Paldies. Ko tu teici, kā tevi sauc?

-    Kapuckvaps, zēns atbildēja, un es nezinu, kas man uznāca. Man nemaz nebūtu vajadzējis jūs glābt. Viņš nelaimīgi skatījās zemē. Man būtu vajadzējis jums pie­vienoties. Man nav nekādas jēgas dzīvot!

-             Būs labi, būs labi,.jaunais profesors maigi teica. Viņš uzlika roku Kapuckvapam uz pleca. Nevar būt, ka tu to domā nopietni.

-               Domāju gan, Kapuckvaps iebilda, nokārdams galvu. Es esmu no Lejaspilsētas. Mans tēvs ir miris, un man nav naudas, ar ko samaksāt nodevas par mācekļa vietu. Kad tie mani atradīs, tie izmetīs mani no Sankta­fraksas. Kāda jēga man dzīvot?