Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

bet nebija uztvēris saistību starp to un personu ar ieples­tajām acīm, kuru viņš bija sastapis kopā ar Tumsas pro­fesoru tajā vētrainajā rītā.

Kamēr viņš lēni virzījās uz sautējuma cauruļu pusi, domas kavējās pie svešinieka.

Tenkoja, ka noslēpumainais indivīds neesot neviens cits kā Zarēns, jaunais debesu pirātu kapteinis, kas bija atgriezies un sagaidīts Sanktafraksā kā varonis tikai dažas nedēļas iepriekš. Runāja, ka viņš esot izdarījis to, ko neviens iepriekš nebija uzdrošinājies, devies atklā­tās debesīs bez piesaistes. Droši vien viņam kaut kas tur laukā bija noticis, stāsti apgalvoja. Kaut kas pārdabisks, neizprotams; kaut kas tāds, kas viņu bija padarījis gan stulbu, gan ārprātīgu. Savādi bija tas, ka pēc tenkās dzir­dētā Visaugstākais Akadēms bija piešķīris viņam Gais­mas apakšprofesora titulu.

Bars šļūkāja uz cauruļu pusi. Kapuckvapam aiz mugu­ras divi vējskārēju apakšmācekļi apraudāja savu likteni.

-      Vēja šķirošana, vēja šķirošana un atkal vēja šķiro­šana, viens no viņiem žēlojās. Un profesors ir tāds tirāns!

-     Visļaunākajā veidā, skanēja atbilde.

Kapuckvaps nopūtās. Vismaz jūsu nākotne ir droša,

viņš ar rūgtumu nodomāja. Nevis kā manējā. Viņš nodrebinājās, un misiņa trauks izslīdēja no rokas un nošķindēja uz akmens grīdas. Lietusgaršotāji un mākoņvērotāji viņam apkārt kā izpriecā paskatījās uz tievo zēnu ar izbužinātajiem matiem.

-      Bet mēs vismaz neesam apakškalpotāji, viens no vējskārējiem nicīgi komentēja.

-     Atnācējs no Lejaspilsētas! nievājoši piebilda otrs.

-      Augstās Debesis! kāda balss iekliedzās no aug­stākā garā galda, un visas galvas pagriezās. Tas bija Lads

Skvīmikss, un viņš gandrīz bija aizrijies ar sautējumu.

-     Kas to būtu domājis? viņš izgrūda. Aiz pārsteiguma kādam nokrita krūka.

-     Goda vārds, kāds cits iesaucās, tas ir viņš. Ikviena acs pievērsās augstākajam garajam galdam.

Tur, kur ēda paši izcilākie akadēmiķi, bija redzams, kā Tumsas profesors pieveda klāt pie brīvas vietas noslēpu­maino indivīdu ar plati ieplestajām acīm. Mācekļi pilnīgi aizmirsa jaunāko apakšpalīgu viņu vidū.

-             Es nevaru noticēt, ka tas ir Zarēns. Kapuckvaps dzirdēja vienu no viņiem sakām. Es gribu teikt: paska­tieties uz vinu!

-     Kā tāds trakais, cits piekrita.

-            Un viņam paredzēts būt par jauno Gaismas apakšprofesoru! teica trešais. Es negribētu iedomāties sevi par viņa mācekli.

-       Jā, pirmais lietusgaršotāju māceklis iesmējās.

-     Skaidrs, ka tur pietrūkst pāris lāšu, lai iznāktu lietus­gāze. Un viņi skaļi smējās.

Visi, tas ir, izņemot Kapuckvapu. Mācekļi bija pārāk stulbi, lai ievērotu kaut ko aiz Zarēna ārējā izskata,

turpretī Kapuckvaps ielūkojās vēlreiz, jaunajam apakšprofesoram kaut kas piemita tajās spožajās, vērīga­jās acīs kvēloja dedzīgs intelekts. Varbūt Zarēns nemaz nebija zaudējis prātu, Kapuckvaps, pēkšņi sarāvies, iedomājās. Varbūt viņš vienkārši bija pavērsis skatienu uz iekšpusi.

Beidzot ticis zem sautējuma caurules, Kapuckvaps pavilka sviru, sargādamies, lai ne mazumiņš no kūpošā tildera sautējuma nenokristu garām viņa bļodiņai. No groza zem caurulēm viņš paķēra biezu šķēli ozolmaizes, kas bija piemirkusi no sautējuma, kuram pārējie bija ļāvuši nopilēt, un lauza ceļu uz zemu ķebļu rindu, kas rēgojās zem galerijām kā sēnes. Paskatoties augšup, viņš skaidri varēja redzēt Zarēnu.

Jaunieceltais apakšprofesors cieši raudzījās tukšā gaisā, neievērodams apkārtni. Pa brīdim, saņēmis pamudinā­jumu, kad Tumsas profesors piebikstīja ar elkoni, viņš kā putniņš sāka knābāt ēdienu. Bet tikai īsu brīdi un nekad ne pietiekami ilgi, lai kaut ko ieēstu.

Turpinādams vērot nemierīgo jauno indivīdu tikai dažus gadus vecāku par viņu pašu -, Kapuckvaps jau­tāja sev, kādas šausmas Zarēns būtu varējis pārciest, kad Malas dejotājs saņēma pilnu prāta vētras triecienu. Galu galā ja lietusmākonis varēja novest pie tā, ka alu lempji uzbrūk cits citam, tad ko vētra bija nodarījusi debesu pirātu kapteinim, kas bija redzējis savu kuģi iznīcinātu?

Tieši tobrīd melnākā mākoņa sega aizsedza debesis un ēdnīca ieslīga tumsā. Tumsas profesors, kuram pēkšņā krēsla radīja īpašu interesi, no savas mantijas krokām izvilka gaismasmetru.

Uzmanīgi koncentrējies, viņš nepamanīja, ka viņa jau­nais apakšprofesors pieceļas no vietas un nokāpj lejup pa koka kāpnēm.

-     Dīvaini, Kapuckvaps nomurmināja.

Smaga roka uzsita viņam pa plecu, gandrīz nogāžot viņu no ķebļa. Ta, tā, tā, atskanēja pazīstama izsme­joša balss. Vai tik tas nav mūsu mazais, iemīļotais Le­jaspilsētas tips?

-      Vokss! Kapuckvaps noelsās, paskatīdamies aug­šup garā mākoņvērotāju mācekļa iedomīgajā sejā.

-     Esmu dzirdējis, ka kāds nav samaksājis savas node­vas, viņš teica. Vai, vai. Tas nu nekam neder.

Kapuckvaps nodrebēja. Lūdzu! viņš lūdzās. Tas ir tā, ka mans tēvs, viņš…

-        Pietaupi to Mākoņvērotāju profesoram, mizas tārps! Voksa balss bija stingra, viņa tvēriens uz Kapuckvapa pleca kā skrūvspīles.