Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

Kapuckvaps stāvēja viens pats avēnijā un jutās pazu­dis. Ko tagad? Viņš pagriezās un aizklīda atpakaļ pa ceļu, pa kuru viņi bija nākuši. Cik ilgs laiks viņam atlika? Diena? Nedēļa? Iespējams, ne vairāk, un tad viņš būs laukā ar padusē iespiestu pauniņu, kurā būs dažas viņa īpašumā esošas lietas, un kāps grozā, lai uz visiem lai­kiem atgrieztos Lejaspilsētā.

Ta, Kapuckvap, viņš pats sev teica. Līdz tam es uzmeklēšu pašu tumšāko, putekļaināko kaktiņu Lielajā bibliotēkā un kas zina? Viņš varonīgi pasmaidīja. Tapat kā visus tos mizu ruļļus, viņi varētu aizmirst arī mani!

SESTĀ NODAĻA iekŠĀ un ĀRĀ

Ēdnīcas tornī mehāniski nošķindēja lielais pusdienu gongs. Sanktafraksas skolu un koledžu durvis visas kā viena atsprāga vaļā, un liels pūlis pļāpājošu profesoru, mācekļu un palīgu izsalkuši plūda uz torņa pusi. Ar noliektu galvu un pukstošu sirdi Kapuckvaps viņiem pievienojās. Viņš ielavījās trokšņainajā ēdnīcā, paņēma no plaukta misiņa bļodiņu un šķīvi un iejuka mutuļojo­šajā pūlī, kas gaidīja maltīti.

Bija pagājušas desmit dienas, kopš Tumsas profesors bija lūdzis viņa palīdzību. Visu šo laiku Kapuckvaps bija slapstījies, ieritinādamies Lielās bibliotēkas putekļainajos kaktos ar saviem iemīļotajiem mizu ruļļiem, iejucis fan­tastiskajos stāstos un leģendās, kas tajos bija atrodami. Neviens viņu nebija traucējis, un viņš bija uzdrīkstējies iziet ārā vienīgi tāpēc, lai atrastu ēdamo ateju tīrītāju pīrāgu vai nevērīgi nomestu mācekļu tildera desiņu.

Bet bija pagājusi vismaz diena, kopš viņš pēdējo reizi kaut ko bija ēdis. Kad viņš bija sadzirdējis pusdienu gongu, bada sajūta bija ņēmusi virsroku. Viņš bija tik izbadējies, ka bija gatavs riskam, ka viņu noķers kāds no Mākoņu koledžas un garda, karsta, vircota tildera sautējuma bļodiņas dēļ uz visiem laikiem izslēgs no Sanktafraksas.

Pie garajiem, augstajiem galdiem vecākie profesori tika apkalpoti. Galerijās gar sienām akadēmiķi un vecākie mācekļi ar troksni grūstījās ap lieliem kopējiem sautējuma katliem. Tikmēr "bedrē", lejasdaļā, liels pūlis kalpotāju grūstījās un klaigāja ap sautējuma caurulēm, kas izlocījās lejup no milzu centrālā katla. Ejot cauri skaļajam baram, Kapuckvaps nevarēja nesaklausīt sarunu fragmentus.

Psihoklimatisko pētījumu nodaļa apstiprināja, ka tonakt tā noteikti bija prāta vētra, teica kāds mācek­lis. Un mēs vēl joprojām jūtam tās sekas.

Viņa kolēģis piekrītoši pamāja. Ta ir, viņš sacīja. Gribētos zināt, vai debesis jebkad noskaidrosies.

Ilgstošajā tumsā, kas bija sekojusi tai liktenīgajai naktij, no Malaszemes ārpuses vēl aizvien tika atpūsts nejauks laiks. Reģistrējot vistumšāko indigo krāsu uz noskaņu sijātājiem gan Loftusa torņa augšā, gan Psihoklimatisko pētījumu nodaļas jumtistabā, lietus bija licis domāt par vispārēja posta uzplūdiem visā apkārtnē. Bieza un eļļaina migla uz laiku bija padarījusi Lejaspilsētas dažu ziemeļu rajonu iemītniekus kurlmēmus. Turklāt iepriekšējā naktī baļķu dokos spēcīga lietusgāze noveda pie briesmīgām vardarbības izpausmēm starp alu lempjiem.

Pēkšņā laika apstākļu maiņa iecēla līdz šim nenozī­mīgo Psihoklimatisko pētījumu nodaļu uzmanības cen­trā. Tas dekāns, tukls kantorists, vārdā Lads Skvīmikss, tagad svarīgi sēdēja pie augstākā no garajiem galdiem, strēbdams sautējumu caur zobiem, apstādamies vienīgi, lai skaļi atraugātos.

-              Es esmu nodomājis pieteikties uz vietu nodaļā, teica trešais māceklis. Sajās dienās visa darbība risinās tur. Viņš slepus paskatījās apkārt. Es dzirdēju, ka vējskārēji un mākoņvērotāji veidošot aliansi.

-            Pfff! Liels gan viņiem no tā labums, nosprauslājās viņa sarunu biedrs. Visi viņi ir izbijušie.

Visā ēdnīcā drudžainās sarunas bija tādas pašas. Sa­zvērestības un pretplāni bija kļuvuši izplatīti. Un, it kā ar to nebūtu gana, apkārt klīda citas tenkas, kuras pat vismierīgākie no akadēmiķiem nespēja neņemt vērā.

Augšā, Lietus koledžas galerijā, kāds vecākais mācek­lis vērsās pie sava kaimiņa. Un es esmu dzirdējis, ka viņam kaut kas esot padomā, viņš apgalvoja. Kaut kas aizdomīgs!

Kapuckvaps saspicēja ausis.

-     Kaut kas aizdomīgs? viņa sarunu biedrs pārjautāja.

-     Ko, Visaugstākajam Akadēmam?

-     Tieši viņam, pirmais vecākais māceklis atbildēja.

-      Pēc maniem ziņu avotiem, Gaismas un tumsas skolā viņš tur kādu ieslēgtu. Runā, ka tas ticis atrasts Akmeņu dārzos, un es tam varu noticēt. Viņš izskatās pēc klai­doņa un nekad nerunā kaut gan spēj sastindzināt asi­nis ar vienu ledainu skatienu.

-            Pēc tā, kā izklausās, pilnīgs vājprātīgais, mākoņvē­rotāju māceklis no kādas augšējās galerijas sauca lejup.

-     Viņš gaudo!

-              Gaudo? lietusgaršotāju mācekļi vienā balsī jau­tāja.

-             Kā vilks, mākoņvērotājs turpināja. Katru nakti. Protams, jūs to nevarētu dzirdēt no savas fakultātes, bet tas atbalsojas pa visu Mākoņu koledžu. Tas ir spokaini.

Kapuckvaps sarauca pieri. Viņš arī bija dzirdējis savādo gaudošanu naktī no savas slēptuves bibliotēkā,