Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

Viņam prātā nāca kāpurputna iedrošinošie vārdi, ko tas bija sacījis uz Malas dejotāja klāja. Tie čukstēja viņam galvā tik kristālskaidri, it kā viņa lielais, gudrais aizstāvis nekad nebūtu viņu pametis. Arī tas paies, tie teica. Arī tas paies.

Zarēns aizvēra acis. Viss paiet. Prieks. Sāpes. Triumfa brīdis. Izmisuma nopūta. Nekas neturpinās mūžīgi pat ne šis…

Zarēns negribīgi atvēra acis. Tagad, lidojot gandrīz horizontāli, viņi, šķiet, atradās komētas liesmojošā loka virsotnē. Nebeidzamie koku plašumi lejā aizzibēja projām. Ātrums. Spiediens. Neiztu­rams karstums. Viņš dzirdēja Kapuckvapu vaidam sev blakus.

Liesmas bija aprijušas vairāk nekā pusi no lielā koka stumbra. Lieli, nomelnējuši izdedžu gabali atlūza un nokrita, un, liesmām nākot tuvāk, karstums kļuva aiz­vien spēcīgāks un spēcīgāks. Ne Zarēns, ne Kapuckvaps to vairs nevarēja ilgi izturēt. Viņu sirdis dauzījās. Viņu rokas drebēja. Viņu ķermeņus klāja sviedri.

Nepadodies tagad, Zarēns čukstēja. Aiz nespēka viņam reiba galva. Turpini tālāk…

Lielais, lidojošais koks bija ticis garām augstākajam punktam tik daudz bija skaidrs. Aiz piepūles ņurdot, Zarēns lūkojās uz priekšu, un viņa sirds salēcās. Talu priekšā, spoži spīdot sudrabainā mēnesgaismā, atklājās Dumbrāja neauglīgā tukšaine. Zarēns nekad nebija juties tik laimīgs, redzot šo briesmīgo, izbalējušo ainavu. Brīdi vēlāk viņi bija virs tās tālumā mirgoja Sanktafraksas gaismas.

Tagad viņi laidās lejup. Zemāk un zemāk. Spēcīgais karstums bija pārsteidzošs.

Kapuckvapa zābaki pārklājās ar čūlām. Sari uz Zarēna aunradža ādas vestes sačokurojās un ļengani nokarā­jās.

Turpini tālāk, Zarēns atkal sevi urdīja. Tikai vēl maz­liet…

Zemāk debesīs mēnesgaismā spīdēja Sanktafraksas lielie torņi. Zem tās bez ūdens palikušās Malūdens upes krastos pletās nolaistais Lejaspilsētas jūklis. Upe bija pilnīgi izsīkusi. Zarēns ar rāvienu saprata: tagad, kad ūdens no Upes sākotnes bija pārstājis plūst…

Kapuckvaps iekliedzās.

Viņiem visapkārt rēca liesmas, un, par spīti bieza­jai Upes sākotnes dubļu aizsargkārtai, viņi abi, dzīvi būdami, cepās. Zarēns pagrieza galvu un sastapa Kapuc­kvapa panikas pārņemto skatienu.

-    Turies, viņš noķērcās. Skatam parādījās baļķu doki. Zem viņiem aiztraucās tālākās Lejaspilsētas nomales. Kapuckvap, tagad! Zarēns kliedza. Pavelc virves!

Mācekļa acis pavērsās uz augšu, un viņa galva pēkšņi kā bez satura nokrita uz priekšu.

-     KAPUCKVAP!

Zem viņa aizslīdēja Sanktafraksas lielā lidojošā klints. Zarēnam reiba galva. Ko lai viņš dara? Ja viņš atbrīvotu sevi, tad Kapuckvaps aizbrāztos tālāk pāri Malaszemei atklātajās debesīs. Tomēr, ja viņš mēģinātu to izglābt, tad varētu iet bojā pati Sanktafraksa.

Izvēles nebija.

Zarēns izrāva nazi un pārgrieza virves, kas sais­tīja Kapuckvapu. Tas spurojās un trūka, un vējš jauno mācekli atrāva no liesmojošā koka stumbeņa. Izpletņa spārni atvērās, un Kapuckvaps aizplanēja projām.

Nezaudējot laiku, Zarēns pavilka slīdošo mezglu, kas saistīja viņu pie reiz lielā koka strupajām atliekām, un aizlidoja māceklim pakal. Izpletņa spārni atvērās, un zīda krokas aiz viņa piepūtās. Zarēns satraukts skatījās apkārt, gandrīz būdams gatavs ieraudzīt, kā Kapuckvaps ātri krīt zemē. Bet ne. Tur tas bija, lidoja zem viņa.

-            Kapuckvap! viņš uzkliedza un, pacēlis ceļgalus un grūžoties uz priekšu, sašķieba izpletņa spārnu leņķi un metās lejup uz zēna pusi.

Kapuckvapa seja bija bāla kā drēbe, bet viņš bija dzīvs. Un ne vien dzīvs, bet arī — paldies Debesīm atkal pie samaņas.

-     Kā man tos vadīt? viņš vaimanāja.

-             Pat nemēģini! Zarēns atsaucās. Tev veicas lie­liski. Tikai neizdari straujas kustības.

Kamēr viņi planēja lejup, pēdējās pussagruvušo mājokļu pazīmes palika iepakaļ aiz viņiem. Zeme apakšā kļuva akmeņaina un neviesmīlīga. Ta strauji tuvojās, lai viņus sagaidītu.

-            Tagad ceļa atpakaļ nav! Zarēns kliedza. Sagata­vojies, lai nolaistos. Savelcies kamolā un ripo, Kapuc­kvap! viņš auroja. Savelcies kamolā un ripo.

Nākamajā mirklī Zarēns piezemējās, un viņam tūlīt sekoja Kapuckvaps. Tiklīdz juta pieskārienu zemei, viņi ļāva kājām atslābt un novēlās uz sāniem. Izkarsušie dubļi saplaisāja un nokrita.

Zarēns bija kājās pirmais. Viņš notupās pie sava drauga nekustīgā ķermeņa, atkorķēja mazo pudelīti, ko Mogina bija iedevusi, un apslapināja viņa lūpas ar Upes sākotnes ūdeni.

Kapuckvaps uzreiz atvēra acis un paskatījās augšup.

-     Kā tu jūties? Zarēns nočukstēja.

-             Tu domā, nerunājot par to, ka esmu apdedzis un apdauzīts gandrīz līdz nāvei? Kapuckvaps jautāja, pie­celdamies sēdus.

Zarēns pasmaidīja. Vai tu vari paiet? viņš apjau­tājās.

-            Man… man šķiet, ka varu, Kapuckvaps atbildēja. Kur mēs esam?

Zarēns paskatījās apkārt uz sudrabainajām akmeņu grēdām, kurās katrs augšējais akmens bija lielāks par apakšējo. Akmeņu dārzos, viņš novaidējās.

No zemes, kur aukstais gaiss saskārās ar silto zemi, augšup locījās miglas strūklas. Cēlās vējš. Kapuckvaps nodrebēja.

-     Akmeņu dārzos, viņš žēlojās. Bet tas ir jūdzēm tālu no Sanktafraksas.