Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

-      Ķersimies pie darba, Zarēns nepacietīgi mudi­nāja. Laiks aiztek. Vētras māte ir ceļā, un pusnakts pār Sanktafraksu nāk arvien tuvāk un tuvāk.

Gūms nogāza lielo koku ar vareniem Tantema cirvja cirtieniem; pelnu pelēkas vējmalkas skaidas pildīja gaisu. Beidzot koks gāzās, kā Kapuckvapam šķita, ar skumju, čīkstošu nopūtu, kam sekoja milzīgs blīk­šķis.

Kamēr Gūms cirta zarus, līdz palika tikai pats stumbrs, Zarēns un pārējie — ciešā Moginas uzraudzībā no res­nākajiem zariem sāka drudžaini stiprināt kopā palaiša­nas trapu.

-     Mums jānotēmē traps pret Austrumu zvaigzni, jo tur atrodas Sanktafraksa, Mogina teica. Un uzmanīgi novie­tojiet to pareizā leņķī. Lidojuma trajektorija nedrīkst būt pārāk augsta, vai arī tu nekad neatgriezīsies uz Zemes.

-      Bet kā gan tu vari aplēst attālumu? Kapuckvaps jautāja, galvu purinādams.

-     Es nevaru, Mogina atklāti atbildēja. Bet es biju Akmens Pilote, pirms tu piedzimi. Lidojums ir mans amats. Tas ir viss, ko es zinu. Man jāliek lietā visa mana pieredze kaut gan pat tad nevar galvot par labu iznākumu. Viņa pagriezās projām. Zarēn, tev nāk­sies nezaudēt galvu. Mēs piesiesim tevi pie stumbra at­slīdošiem mezgliem, kurus varēsi paraut, lai sevi atbrī­votu, kad apakšā parādīsies Lejaspilsēta.

-     Es saprotu, Zarēns teica.

Debesīm satumstot, viņi novietoja baļķi pret trapu, nostādot to tādā leņķī, kas bija pa prātam Moginai, un cieši apkārt pamatnei izkārtoja lapoto zaru saiš­ķus. Zarēns aizpogāja savu garo mēteli un nostiprināja izpletņa spārnu siksnas. Tad pēc Moginas neatlaidīgas prasības viņš viscaur tika notriepts ar biezu atvēsinošo dubļu kārtu no Upes sākotnes ūdensmalas.

-    Dubļi pasargās tevi no spēcīgā liesmu karstuma, viņa paskaidroja. Un paņem šo, viņa piebilda, pasniedzot mazu pudelīti. Tajā ir spēcinošais Upes sākotnes ūdens, kaut gan ar Debesu palīdzību tev tas nebūs jālieto.

Beidzot Zarēns bija piesaitēts pie lielā koka stumbra lejasgala. Mogina nostiprināja pēdējo slīdošo mezglu.

-     Sveiks, kapteini Zarēn, viņa nočukstēja.

Zarēns pagrieza galvu un vēroja, kā Mogina nokāpa

pa palaišanas trapu un nolēca zemē. Viņš nopētīja visā garumā koka stumbru aiz sevis taisnu, ar lidojumam piemērotu plūdlīniju apveidu un lapu saišķi, kurš bija piestiprināts pie tā pamatnes un pie kura Mežeklis stā­vēja ar liesmojošu lāpu rokā, lai to aizdedzinātu.

-     Gaidi manu signālu! Mogina uzsauca. Vispirms aizdedzini zarus tajās vietās, kuras es norādīšu.

-      Pagaidiet! Kapuckvaps iekliedzās. Viņš skrēja no ūdensmalas, savas drēbes steigā notriepis ar dubļiem. Es nevaru ļaut tev doties ceļā vienam, Zarēn, viņš sauca. Es nevaru!

Viņš uzrāpās augšā pa slīpo vējmalkas koku un cieši piekļāvās stumbram.

-                Mums tam nav laika! Zarēns nepacietīgi iebilda.

-           Tad pavirzies, Zarēn, Kapuckvaps teica. Mogin, piesien mani! Tu pati teici, ka diviem ir labākas izredzes nekā vienam.

-            Vai tu tiešām to darīsi Sanktafraksas dēļ? Zarēns jautāja. Pat tad, ja tas varētu nozīmēt nāvi?

-               Ne Sanktafraksas dēļ, Kapuckvaps atbildēja. Tevis dēļ, Zarēn. Viņš pasmaidīja. Un varbūt arī Kobolda Gudrā dēļ.

Zarēns vērsās pie Moginas. Dari, kā zēns saka, viņš tai teica.

Beidzot viņi bija gatavi. Zarēns uzsmaidīja saviem uzticamajiem komandas locekļiem, kas stāvēja lejā uz zemes.

-     Vū-vū, Za-vū-n! Gūms sauca.

-            Mani sapņi dosies tev līdzi, Mežeklis sacīja. Viņš pieliecās pie zariem, kurus norādīja Mogina, un citu pēc cita aizskāra tos ar degošo lāpu. Eļļainās lapas uzsprāga liesmās.

-     Es atgriezīšos! Zarēns pārkliedza uguns rēkoņu.

Nokaitēta balta liesmojošo zaru vidū, stumbra pa­matne aizdegās. Tā šņāca. Ta tvaikoja. Tā vibrēja un kratījās, un tad…

Atrāvies no saitēm, lielais, degošais koka stumbrs aizbrāzās no trapa un uzšāvās augšā debesīs, ceļā pamez­dams oranžu dzirksteļu vēdekli. Koka augšgals ar diviem pie tā piesietajiem pasažieriem drīz pazuda tumsā, līdz tikai liesmojošā pamatne vairs bija redzama gaismas punkts, kas kļuva mazāks un blāvāks, strauji dodoties bīstamajā ceļojumā.

-             Lai Debesis tevi sargā, Zarēn! Mogina nočuk­stēja.

Kad liesmojošais koks uzšāvās gaisā, augšup ceļošai spēks bija tik liels, ka Zarēnam aizrāvās elpa un vajadzēja tvarstīt gaisu. Pagriezis seju sāņus, acis cieši samiedzis, viņš satvēra virves, ar kurām bija piesiets pie stumbra, un lūdzās, kaut tās izturētu.

Ātrums kļuva aizvien lielāks un lielāks. Spiediens bija nepanesams. Šķita, ka vēders tuvojas pēdām. Asinis atplūda no smadzenēm. Mutes kaktiņus parāva uz leju. Neiedomājamā ātrumā koks ar dzīvo kravu brāzās pāri Dziļajam mežam. Jebkurš meža iemītnieks veltīgi būtu varējis izteikt vēlēšanos, redzot krītošu zvaigzni.

Juzdams nelabumu un skurbumu, Zarēns mēnesgaismā zem sevis redzēja neskaidri aizbrāžamies spīdī­gas sudrabotu koku galotnes. Viņš sakoda zobus. Deniņi pulsēja, kakls sāpēja, vēders aiz bailēm sarāvās.

Neatslēdzies! viņš drūmi pats sev teica un atkal lūdzās, kaut mezgli turētos.