Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

Es… Viņam pār muguru pārskrēja aukstas tirpas. Upes sākotnes ūdens pastāvīgais pak, pak bija norimis.

-              Upes sākotnes avots beidzot ir izsīcis, Mogina sacīja klusā balsī. Tas var nozīmēt tikai vienu…

Zarēns pacēla galvu, acis viņam bija ieplestas. Vēt­ras māte ir ceļā, viņš teica. Tagad es atceros visu. Viņai vajadzētu sasniegt šejieni rītausmā. Bet tas nekad nenotiks. Tā vietā viņa pusnaktī trāpīs Sanktafraksai, nelietderīgi iztērējot savu spēku, un Malaszeme ieslīgs tumsā. Esmu cietis neveiksmi, viņš rūgti sacīja. Esmu pievīlis Mākoņu Vilku. Esmu pievīlis Sanktafraksu. Esmu pievīlis pats sevi.

Mežeklis panāca uz priekšu. Varbūt tomēr galu galā ir kāds atrisinājums? Viņš paskatījās uz Moginu un samiedza acis. Es to varu izlasīt viņas domās.

-             Ko? Zarēns jautāja. Ko viņa domā, Mežekli? Viņš pagriezās pret Moginu. Vai ir kaut kas tāds, ko tu man nesaki?

Vina novērsās.

-     Mogin! Zarēns neatlaidās. Lūdzu!

-     Vai tu gribi, lai es viņam pasaku? Mežeklis uzstāja.

Mogina apvaldīja asaras. Ir tikai viens veids, kā

laikā atgriezties Sanktafraksā, viņa klusi teica. Bet ar briesmīgu risku.

Zarēns iepleta muti. Līdz pusnaktij? viņš neticēja. -Kā?

-             Bet tas ir vājprāts, Mogina atrunājās. Viņa nikni paskatījās uz Mežekli. Tikai muļķīga doma.

-     Pasaki man! Zarēns pieprasīja.

Mogina nopūtās. Un, lai gan runājot viņa raudzījās uz Zarēnu visai nosvērti, tomēr viņas balss bija tikai drebošs čuksts.

-     Ar palaišanu debesīs.

DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA lidojums uz sanktafraksu

Palaišana debesīs! Zarēns nobālēja. Tas bija paņē­miens, ko negodīgāki kapteiņi gan debesu pirāti, gan Apvienības cilvēki izmantoja, lai tiktu galā ar dumpīgiem apkalpes locekļiem. Kārtības traucētājs tika piesiets pie aizdedzināta lidojoša koka gabala un palaists kā raķete vienvirziena ceļojumā atklātās debe­sīs. Tas bija šaušalīgs sods, no kura baidījās visi, kas devās debesīs ar kuģiem. Protams, Mogina nevarēja tiešām domāt…

Es zinu, tas izklausās neprātīgi, kaptein, Mogina teica. Bet tā vietā, lai palaistu liesmojošu stumbru stā­vus gaisā, ir iespējams aprēķināt tādu slīpuma leņķi, kas tevi lielā lokā nogādātu pāri Dziļajam mežam uz Lejaspilsētu. Bet risks ir šausmīgs. Tu varētu nesasniegt mērķi un nolaisties Krēslas mežā vai Dumbrājā vai arī pāršauties pāri Lejaspilsētai un pazust aiz pašas Malaszemes.

Un, pat ja gadītos kāds brīnums un tu tiešām sasniegtu Lejaspilsētu, pastāv iespēja, ka tu būtu pārogļojies līķis, kad nokristu zemē.

Zarēns stingri paskatījās uz Moginu. — Šādu iespēju es esmu gatavs izmēģināt, viņš sacīja.

-     Bet, Zarēn, Kapuckvaps iebilda, tu dzirdēji, ko vina teica. Tā būtu droša nāve!

-     Man tas jāmēģina! Zarēns stingri noskaldīja. Ta būs droša nāve Sanktafraksai, ja es to nedarīšu. Un arī katrai būtnei Dziļajā mežā, ja upe netiks atjaunota. Man jāmēģina.

Kapuckvaps satvēra Zarēna roku. Viņš drebēja, viņš elsoja. Ļauj man doties tavā vietā. Ļauj man tikt palaistam debesīs uz Sanktafraksu. Es esmu jaunāks par tevi. Vieglāks. Un kas gan ir neveiksmīga mācekļa dzīve salīdzinājumā ar visu laiku lieliskākā debesu pirāta dzīvi? Viņš uz brīdi apklusa. Un… un tu varētu pie­siet man pie muguras vēsti Tumsas profesoram, gadī­jumā ja es tur nenokļūtu dzīvs…

Zarēns pasmaidīja. Tu neesi neveiksmīgs māceklis, Kapuckvap, tu man esi labi kalpojis. Viņš papurināja galvu. Es nevaru lūgt tevi to darīt. Tas ir mans uzde­vums.

-       Bet Zarēn! Kapuckvaps protestēja ar asarām acīs.

-    Paldies, Zarēns sacīja, bet es par to negribu dzir­dēt vairs ne vārda…

-     Un tomēr doma, ka tevi kāds pavada, nav slikta, Mogina domīgi teica. Pamatīgs koks varētu aiznest divu pasažieru svaru, un tas varētu nozīmēt: ja viens ir bez samaņas, tad otram vēl būs iespēja cīnīties. Es došos tev līdzi, kaptein.

-     Tu? Kapuckvaps neticīgi jautāja.

-      Es esmu Akmens Pilote, Mogina teica. Man ir zināšanas un pieredze. Man vajadzētu būt tai, kas pavada Zarēnu.

Zarēns pasmaidīja un palocīja galvu. Esmu ļoti aiz­kustināts, viņš sacīja, bet man tas jādara vienam.

-     Bet kaptein! Mogina protestēja.

-      Piedod, Mogin, Zarēns uzstāja. Tu un pārējā komanda esat man sekojuši diezgan ilgi. Es riskēju ar visu jūsu dzīvību, burājot atklātajās debesīs. Esmu prasī­jis pārāk daudz no jums. Viņš uz brīdi apklusa. Dod man savu pieredzi, nevis dzīvību.

Mogina saņēma viņa roku. Mana dzīvība tev jau pieder, viņa teica.

Upes sākotnes auglīgajos dārzos viņi meklēja garāko, resnāko, visātrāk lidojošo koku, kādu varēja atrast. Beidzot viņi izšķīrās par lielisku, sudraboti pelēku vējmalkas koku, kas lepni slējās norimušā avota pašā malā.

-     Gandrīz vai žēl nocirst tādu skaistu koku, Kapuc­kvaps teica ar izklaidīgu skatienu. Gribētu zināt, cik ilgi tas te stāvējis, dzerot Upes sākotnes ūdeņus. Pats Kobolds Gudrais taču būtu varējis sēdēt tā paēnā.

-     Ta ir laba izvēle, kaptein, Mogina atzina. Tas degs ilgi un spoži.