Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

pievērsās Mākoņvērotāju profesoram, kas bija sakņupis viņam blakus zem sava rakstāmgalda. Tas bija gods un prieks pazīt tevi, mans draugs, viņš teica.

-            Šis prieks pilnībā bija mans, Mākoņvērotāju pro­fesors atbildēja, plati smaidīdams.

Vējskārēju profesors sarauca pieri. Pilnībā tavs, viņš atkārtoja. Ja tas pilnībā bija tavs, es nebūtu guvis nekādu prieku no mūsu pazīšanās. Bet es to guvu.

Mākoņvērotāju profesors prātīgi pamāja ar galvu.

-     Tomēr es guvu lielāku prieku.

-     Paklau, tu ietiepīgais aitasgalva…

-     Ko tu sauc par aitasgalvu?

Atskanēja otrs un skaļāks rībiens, un, pilsētai nodre­bot, visu plauktu un skapju saturs kabinetā ar blīkšķi izgāzās uz grīdas.

-    Tas brīdis ir klāt, Vējskārēju profesors novaidējās.

-    Tagad mēs visi noteikti esam nolemti bojāejai.

Trešais skaļais troksnis bija visskaļākais no visiem.

Tas nodunēja un nodārdēja ar tādu spēku, ka abi profe­sori nokrita uz grīdas. Visā Sanktafraksā akadēmiķi un mācekļi, kalpotāji un sargi darīja to pašu.

Tikai Tumsas profesors, Sanktafraksas Visaugstākais Akadēms, zināja, kas ir noticis. Atskanot pirmajam blīkšķim, viņš bija skatījies pa Loftusa observatorijas logu un redzējis netālu torni bīstami sašūpojamies šurp un turp.

-               Lietusgaršotāju tornis, viņš nomurmināja un satraukts norija siekalas. Paldies Debesīm, ka es tur nebiju iekšā.

Vēl tikai pirms dažām dienām torņa augšgalā bija izvietots viņa paša kabinets. Bet kas bija licis tam tā sašūpoties? Viņš paskatījās lejup. Un tur, pusceļā līdz augšai, viņš redzēja spīdošu metāla un koka smaili, kas dziļi bija ieurbusies grūstošajā mūrī.

Profesors pakasīja galvu. Izskatās pēc debesu kuģa harpūnas, bet… ūūāā\

Šausmu pārņemts, viņš skatījās, kā lielā harpūna nodrebēja, paslīdēja un, akmeņu un apmetuma apņemta, gāzās lejā, ar skaļu blīkšķi nokrītot uz krusta ejas jumta tālu lejā. Pirmais akmens pīlārs sasvērās; pārējie sagā­zās cits pret citu kā domino kauliņi, līdz visi bija gar zemi.

Tad brīdī, kad gaiss sāka noskaidroties, torņa iedra­gātā siena beidzot atteicās no cīņas palikt stāvus un visa celtne sabruka zemē akmeņu, Šķembu un putekļu pava­dītā sprādzienā.

Profesors palika ar pavērtu muti. Viņa piere savil­kās dziļās grumbās. Viņš atminējās debesu kuģi, kas tik noslēpumaini bija pazudis. Atlūzu savādo gāšanos. Krī­tošās zvaigznes…

Pārdomas pārtrauca neat­laidīga klaudzināšana. Viņš pagriezās apkārt, un tur, uz­meties uz platās palodzes aiz loga, bija redzams balts putns ar dzeltenām acīm un bīstama paskata knābi, ar kuru tas sita pa stiklu.

Kraan! Tumsas profe­sors iesaucās.

Pirms daudziem gadiem viņš bija atradis to sniegavētrā kā netīru, tikko apspalvojušos, pa pusei mirušu putnēnu. Viņš to bija ienesis savā siltajā kabinetā, kur bija kopis, kamēr tas atveseļojās, un iemācījis putnam runas pamatus. Tagad Kraans bija pilnībā pieaudzis un spēka pilns un, par spīti panākumus nesološam dzīves sākumam vai tieši tādēļ -, bija kļuvis par vadoni balto

kraukļu baram, kuri bija apmetušies Akmeņu dārzos Malaszemes pašā galā.

Profesors piesteidzās pie loga un atgrūda to vaļā. Vēt­ras stipruma vējš sabužināja viņa bārdu un lika melnajam tērpam plandīties. Kraan, mans uzticamais draugs, viņš teica. Priecājos tevi redzēt, bet kas tevi atdzinis šurp tik briesmīgā laikā?

Baltais krauklis pielieca galvu uz vienu pusi un rau­dzījās uz viņu ar vienu nemirkšķinošu aci. Savādas gaismas debesīs, tas teica aizsmakušā un griezīgā balsī, cenšoties pārkliegt vētras troksni.

-            Krītošās zvaigznes, profesors pamāja ar galvu. Es arī tās redzēju. Es…

-             Krītošās zvaigznes, baltais krauklis atkārtoja. Tad pagrieza galvu un raudzījās uz viņu ar otru aci. Viena Akmeņu dārzos.

Profesors aiz pārsteiguma satrūkās. Tu domā… Tu saki… Plats smaids parādījās viņa sejā. Viena no krī­tošajām zvaigznēm ir nokritusi Akmeņu dārzos, ja?

-     Akmeņu dārzos, Kraans atkārtoja.

-             Bet tā taču ir brīnišķīga ziņa, ko tu esi atnesis, teica profesors.

-              Akmeņu dārzos! Kraans nokliedza trešo reizi. Tad savicināja smagos spārnus, pacēlās no palodzes un metās lejup naktī.

-             Tieši tā, profesors sacīja, steigdamies uz kāpņu pusi. Man tūlīt pat jāiet un jāizpēta tas pašam.

CETURTĀ NODAĻA akmeŅu dĀrzi

Akmeņu dārzi atradās Malaszemes izvirzītā zemesraga pašā galā. Tur nebija nekādu augu. Ne krūmu, ne koku. Ne puķu. Nekas neauga šajā spokainajā vietā, izņemot pašus akmeņus.

Sen, sen iesēti, tie bija auguši Akmeņu dārzos, cik ilgi vien kāds zināja. Pats Pamata traktāts vairākas reizes pieminēja "brīnumainās akmens lodes, kas tiešām aug un savā neaptveramībā lido uz debesīm". Lielajai lidojo­šajai klintij, uz kuras bija uzcelta Sanktafraksa, sākotne bija meklējama tur.